Bija silts, kluss vakars, ar apbrīnojami tukšām ielām.
Pastaiga pa ceļa vidu, ar zvaigznēm, sarkanvīnu, cigaretēm, atmiņām un atziņām... Sen nebija baudīts.

Esmu viens no tiem cilvēkiem, kam slikto garastāvokli, stresu, bailes, dusmas visvairāk izjūt tieši tuvākie cilvēki. Tieši tapēc laikam viņi arī ir tie vistuvākie, jo [pār-/pie-]cieš to visu, un palīdz tikt ar to galā, vai vismaz cenšas palīdzēt. Jā! Kkā tā. Varbūt.

Man šodien nāk miegs. Bet jāraksta scenārijs.. Saņemies!

Vakar pie kāda raksta [vairs pat neatceros kāda] lasīju komentārus par tēmu- vai sieviete un vīrietis var būt tikai draugi un vai tad, ja Tev ir ģimene, sieviete drīkst satikties ar vīriešu kārtas draugiem.

Izbrīnīja, cik lielai daļai cilvēku ir nosodāma attieksme pret to. It kā sievietei pēc ģimenes nodibināšanas [Es nerunāju par periodu, kad ģimenē ienāk mazs bērns] jāsaka ardievas ārējai pasaulei, jārinķo kā mākslīgajam pavadonim ap vīrišķi, jāklausa katra pavēle un jāspodrina skaistie ragi...