neverklever

Tue, 30 Apr 2013 10:13:58 GMT

-mēs esam šeit, lai tērētu viens otra laiku. nu tad sāksim!

Mon, 29 Apr 2013 19:04:22 GMT

salst un stress.
komunālie mazi un svars krīt.

Fri, 12 Apr 2013 19:08:49 GMT

un ja par personīgo, tad sapratne un uzreiz milzīga pateicība par to, ka es tāda piedzimu-> labi vai slikti, bet man vienmēr būs interesanti

Fri, 12 Apr 2013 18:32:53 GMT

aizvakar iekāpjot vilcienā klausījos septiņus pieaugušus vīriešus. pusstundu vēlāk uz divi reiz tādiem pacēlu balsi un izrakstīju represijas pēc vajadzībām. izejot no telpas domāju, cik tas ir ļoti pret maniem uzskatiem (?). tagad itkā pirms vīna glāzes atkārtoti nestās nožēlas par savaldības zaudēšanu var padomāt, vai tomēr tas nav likumsakarīgi, ka, lai panāktu disciplīnas uzlabojumus šādā, nebūt ne emocionāli inteliģentu vīriešu barā, noteiktai daļai ir no manis jāraustās. pātaga. arī dusmu iemesls ir pamatots un vairākas reizes darīts zināms kā labojams un tikai slinkumā iesakņojies. tātad godīgi. bet man tas neliekas labi pret sevi.. uzņemos tās tikko jaušamās negācijas, ko iespējams piedomāju biezākos toņos, bet kas ļauj skatienu veidā nolasīt kā pēc darba dienas vakar dušās jūs mani saucāt.

viņi nezin manu ieguldījumu labāku apstākļu izkarošanā, tos burkānus. ģērbtuves un tās pašas dušas neizremontējās pašas no sevis un stundu likmes nepacēlās tāpat vien. es arī tur ļoti daudz ieguldīju nepatīkamu jautājumu cilāšanā sapulcēs un personīgās pārrunās ar īpašnieku, riskējot būt pirmā, kas skaļi to saka. tie ir tie argumenti, kas ļautu man domāt par sevi kā par tādu mazo altruistisko nabadziņu, kuram sava labā rīcība ir jāslēpj, bet diemžēl, jāpilda soda uzlikšanas un vagara funkcija kopējā mērķa vārdā, nolemjot mūsu attiecības karāties naidīgā mēs-nekad-nebūsim-čomi stāvoklī. tā es justos komfortā ar sevi, varbūt mazliet kā cietēja pat, ja vien arī tās algas, remonts, tas viss nebūtu savtīgu nolūku vadīts, lai efektīgāk varētu pēc tam piedzīt rezultātus, jo man vienmēr ir licies, ka cilvēku resurss ir tas, no kura ārā var dabūt pārsteidzoši daudz- parādot pretīmnākšanu, dubultā to var pēc tam piedzīt atpakaļ. vienkāršāk sakot, še tev burkāns, labāk divi, bet tagad mēs tevi izdrāzīsim un tu par to vēl būsi priecīgs. tāpat ātrākais veids, kā pacelt savu algu ir dabūt akceptu savu padoto algu palielināšanai, kas man veiksmīgi ir sanācis. tātad es esmu vienkārši dirsa un ar angāra džekiem mēs īstenībā vismaz esam vienisprātis. mēģinājums savtīgu nolūku padarīt par pretēju ir trakāk par vienkārši savtīgu.

un tad atkal es domāju, ja jūs būtu tādi kā es un agresīvi plēstos uz savu mērķi, labāku, veiksmīgāku ikdienas mērķu sasniegšanu, vai man vispār būtu ko štukot, kā Jūs iemānīt strādāt par 110%, un vai tas galu galā ir slikti, bet tās ir atrunas, jo vakarā tas galu galā ir stāsts tikai par mani un kā mans priekšnieks man ir iemānījis burkānu par maniem 110 procentiem.

Thu, 28 Mar 2013 12:08:56 GMT

tango kā tango. pat man bauram šķita aizgrābjoši, ja vien nebūtu pēdējā veltījuma. lepni par godu mums uzrāva "tradicionālo" častušku. paskatījos pa kreisi, pa labi un sajutos kā ienaidnieka nometnē. pasmējos par sevi, bet tāpat virzījos uz durvīm.

Sun, 17 Mar 2013 10:17:38 GMT

- vai maksāsiet skaidrā?
- nē, mēs esam iereibuši!

kolēģis jancis sasmīdina pat tad, ja puse diena raudāta

Sun, 17 Mar 2013 09:58:13 GMT

un atkal viss ir kārtībā, viss labi. kārtējā pļauka sejā pēc tam, kad simto reizi esi meditējis, lūdzis, dziļi ieelpojis/izelpojis un čirikus turējis uz to, lai beidzot sanāk ilgāku laiku nenorauties ar to dramatisma uzplūdu. tās sajūtas tajā mirklī tik īstas. viss tiešām pagalam un beigts un dzīvei nav jēgas, pat, ja sanāk ārēji to apspiest. bet taču smieklīgi.

Sat, 16 Mar 2013 11:19:12 GMT

nemāku tā dzīvot ar kādu, bet ļoti gribu. viņš mani beidz nost... tas viss despotims. maigāku pati apēdu un atlikušo noroku. visas tās viņa mantas katrā stūrī, katrs teikums ar ko viņš man liek jusies kā dzīves atkritumama. man vajadzēja no rīta aiziet izskriet, lai pietiktu ķīmijas ar ko argumentēt, nomierināt un ar savu racionālismu padarīt par muļķi, bet tagad es skaisti dancoju pa emocionālo sieviešu stereotipu. tagad iedzeršu, tas vismaz ir ceļš uz sevi.

Thu, 14 Mar 2013 07:45:31 GMT

viņai ir spīdīgi mati, akurāti lakoti nagi, saldas smaržas, un, kad viņa pielieksies vai pietupsies, skatienam taisni pa muguras līniju atsegsies tā brūnā zeķubikšu vīle, liekot aizdomāties cik tad īsti tālu no padusēm viņas ir uzvilktas. mēdz pārpucēties dodoties uz teātri. ļoti bieži smaida un jūtās komfortā, ja visiem apkārt ir labi un ērti. mātišķi visus aptekalē. nēsā līdzi maiņas apavus. fiksi aizsvilstās, ātri norimst.

Thu, 14 Mar 2013 07:12:07 GMT

manai nenozīmībai ir jābūt miera un prieka avotam.

Tue, 26 Feb 2013 17:57:01 GMT

es te sarakstu visu kaut ko un tik nodzēšu

Mon, 25 Feb 2013 18:44:28 GMT

baigi gribās sevi lielīt. nav brīv aizrādīt.

Sat, 09 Feb 2013 08:08:09 GMT

pilnīga bezjēdzība, kam seko nožēla. nu cik ilgi vēl pieņemšu lēmumus, kas jau sākumā nepieļauj savādāku lietu iznākumu.

Wed, 23 Jan 2013 14:31:13 GMT

vairāk takā augšā nevis apakšā un sapriecājusies tādā amerikāniskā starā viņam saku, ka man iet lieliski. piemeklēju neveiklas un nevajadzīgas ilustrācijas šim faktam -4kg, beidzot labas analīzes un mīļajam paaugstinājums, a stefano saka, lai get used to ups and downs- zet iz ze laif. un vēl teica nepārspīlēt. jehehē vēl viņš tik uzsvēra, ka viss mainās. a es atpakaļ tādā pašā priecī, kacinoši uzkrītoši lieku saprast, ka man pie kājas līdzsvars. tad viņš akal sper ārā visādas koelju frāzes. un tad man tik ļoti kauns, ka smieties gribās, iedomājoties, ka nedēļas vai tikai dienas atšķir no nākamā kadra, kurā sēžu gultā ar iedzert-indi sejasizteiksmi, viss ir neatgriezeniski sabrucis un man vēl jāceļas pussešos no rīta bez tās patreizējās viegluma sajūtas, ko gribētu pietaupīt, ar iedvesmu un motivāciju spiedīgākiem laikiem.

Tue, 15 Jan 2013 14:34:45 GMT

ja iestājas apstākļi, kuru rezultātā savstarpēji paredzētās emocionālās un fiziskās saistības nevar tikt pilnīgi vai daļēji izpildītas, un konkrēti: depresijas, tai sekojoša apnikuma, apātijas, egoisma, pārāk lielu viltus cerību un gaidu, vājas pašapziņas, nevērības, nepiepildītu ambīciju, mazvērtības sajūtas vai citu no Pusēm atkarīgu apstākļu dēļ, paredzētais saistību izpildes termiņš tiek pagarināts atbilstoši laikam, kurā ir spēkā centieni pārvarēt minētos apstākļus. ja šie apstākļi pārsniedz laiku vairāk, kā ilgst individuālā spēja panest nelaimību, tad pusēm ir tiesības to klasificēt kā nolaidību, rakstura defektu, kaut vai sliktu zīmi abpusējai saderībai, atbildēt ar atteikšanos no turpmākās saistību izpildīšanas un ...un neko. pagaidīt mazliet un sākt visu atkal ar citu. un iekšiņa domā, ka tas ir par to riteni kurā tieši man varētu būt bijis lemts griezties vairākas dzīves.

Mon, 07 Jan 2013 19:15:57 GMT

kad paskatās, ko kā suga nodaram citām dzīvām radībām, un te nav runa par audzēšanu un nokaušanu gaļai, bet par sekām "optimizēšanai" lielākas peļņas nolūkos, tad man liekas, ka arī kā suga esam pelnījuši diezgan brutālu nāvi. caurumi rokas izmērā veselu govju ganāmpulku vēderos. bļāviens, ko domāja tas pirmais, kam kaut kas tāds ienāca prātā un viņš arī to īstenoja. racionāli viss, protams, ir saprotams, bet bāc.. uztaisīt plastamas caurumu citā dzīvā būtnē, ko aiztaisīt ciet ar vāciņu, tādēļ, lai novērstu nepareizas diētas sekas. tā ir tāda iedomība, rīkoties tik patvaļīgi ar dzīvu būtni. atkal un atkal parliecinos, ka laukos audzēta gaļa vai nekāda gaļa ir tas uz ko man jātiecas, lai pati ar sevi būtu mierā. negribu neko tādu ēst + man kauns par to, ka sabiedrība to pieļauj.

Thu, 27 Dec 2012 15:05:26 GMT

in-in-in-in-ven-tū-ra.. la la lā, la la lā. tagad es sev nedošu ēst nekādu delušī un vakarā likšu gulēt uz adatu paklājiņa, tādēļ, ka labi atceros, kā kladzināju katru sapulci līdz to panācu, visiem par lielu nelaimi.

un arī mājās gaida kaut kas līdzīgs līdz jaungadam pasākams. viss tas sentimentālais papīra atmiņu blāķis ar trešās klases valentīndienas kartiņām un dienasgrāmatas ierakstiem prasās pārskatīšanas, ieskenēšanas un atdošanas makulatūrā savādāk nav vietas jaunam.

Tue, 25 Dec 2012 15:49:27 GMT

savā neapmierinātībā un prasīgumā tēva draudzene dīvainā veidā stiprina ģimeni aizpildot ārējā ienaidnieka lomu. ģimenes kodols mazliet pārbīdās, bet nepārprotami saliedējas vēl vairāk. pat tā kā paldies par izčakarētiem ziemassvētkiem. nepareizi tā.

Tue, 18 Dec 2012 00:20:45 GMT

kā no trim šķirtām ģimenēm salipināt kopā vienu jaunā gada kalendāru?! svētku dienas ik pēc vienas, tas gan. jāiet traukos.lv meklēt mammas profilā fotogrāfiju kādu. raudāt par šito gribās.

Thu, 13 Dec 2012 10:50:37 GMT

[...] Ja kaut kas noiet greizi, viņiem vienmēr atrodas kāda banāla frāze, kas remdē sāpes un ļauj nodomāt, teiksim, "Nespļauj Dievam acīs" vai "Dzīvo pats un ļauj citiem dzīvot".

Wed, 05 Dec 2012 22:27:50 GMT

es vēl padomāšu, bet manā izpratnē liekas, ka jā, noslēpumus rada muļķība

Thu, 29 Nov 2012 19:17:01 GMT

kopš viņš te dzīvo neesmu nopirkusi nevienu mantu tikai tāpēc, lai tā pliki piederētu. un neizjūtu pēc darba vēlmi iedzert un piepildīt sevi ar ēdienu. nesalstu un enerģijas vairāk.

jūtos kā uzvarējusi personīgajā cīņā ar sejas ādu, svaru, matiem un kārtību. kā to saistu nezinu, bet rindojās, kā cēlonis un sekas kaut vai sajūtu līmenī.

bet, kad raudu tāpat tā itkā būtu kļudījusies domājot, ka neviens mani neredzēs tik pretīgu, kā pati sevi.

otrdien pie daktera. būs labi. domāju, ka dusmas un neapmierinātība nav tik ilgi bijušas ar mani, ka kaut ko paspējušas.

Fri, 16 Nov 2012 09:16:28 GMT

Sapnī nolaidos no debeskrāpja ar maxima maisiņu. Take that Mērija Popinsa!

Tue, 06 Nov 2012 20:19:25 GMT

kaut kā tā žults manī pāriet. vismaz pietiekami lai varētu ar patīkamiem meliem iepriecināt apkārtējos.
kad būšu pavisam atpakaļ, tad tie vairs nebūs nekādi meli, bet pastāvīgais skatu punkts uz apkārtējo.
pašlaik savādāk kaut kā tā kā jautājuma teikumu sākt noliedzošā izteiksmē un brīnīties par rezultātu.

Mon, 05 Nov 2012 19:02:27 GMT

ai, nu. vecāmamma ielaidusi kataraktu, atteicās braukt pie ārstiem uz rīgu, uztaisīja operāciju liepājā, jo "rīgā noteikti dārgi", bet tagad lūkins un amerikas acu centrs saka, ka tā kā likta šuve un ne aļo trīs mēnešus, tad neko darīt- slikti veikta operācija nav izlabojama. nu, kapēc viņa mani neklausa. mēs par šo tik ļoti strīdējāmies..eh. un tas viss dēļ attieksmes pret naudiņu. es saprotu, ka, ja nav, tad nav naudas, nav variantu, bet ehh. viņa ar vecpapu atšķirībā no omes un vectēva ļoti dīvaini izturās pret to. atsakās no mūsu palīdzības, kad dzirdam kādu izdevumu atteikumu ar veselibu vai ērtībām saistītu lietu sakarā tieši finansiālu iemeslu dēļ, bet tajā pašā laikā krāj priekš sevis neproporcionāli lielus, es pat teiktu, ka ļoti lielus uzkrājumus, ko grasās kā filmās testamentā rakstīt ekšā. tas liekas tik ļoti aplami. un, ja viņi turpinās šādi attiekties pret savu veselību, tā testamenta taisīšana varētu būt nemaz ne tik tāla lieta. kaut gan, kad viņi runā par uzkrājumiem, tad pilnīgi var just, cik ļoti tā doma viņus silda. apgriezti proporcionāli viņi uzvedās sarunā, kurā noskaidrojās, ka nekādi uzkrājumi mazbērnus neinteresē( ko nevarētu teikt par bērniem, bet tā arī par nelaimi nav šo uzkrājumu mērķauditorija). mūsu teikto, ka, lai abi ar vecpapu uztaisa baseinu dārzā ar džākuzī, apsildāmo siltumnīcu un braukalē uz selekcionāru sabraukumiem un puķu izstādēm, uztvēra kā pieticīgu pļāpu un tomēr sapīka par to. vecmammai vienmēr ir patikuši visādi šuri-muri ar intrigām, ģimeni, vecajiem, visādām naudas dalīšanām. atceros, ka pat vecvecmamma aizgāja, viņa pr spīti lielajām bēdām un dziļi patieso depresiju skatījās tā mazliet šķībi uz mazo ingu, kas katru dienu viņu apmeklēja un vēl netīšām viņai paspruka, ka šitā vēl visu viņai novēlēs, bet ne ar ļaunu, bet armazliet nožēlu. viņu neinteresēja guvums sev, cik ļoti tāda iedomāta uzkrāšana, kas būtu jāturpina nākmajam pie kā šie krājumi nonāks un ingas gadījumā bija skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. mūsu gadījumā arī ne, mēs gribam dzīvot un tērēt un tagad.

un interesanti, ka par brāļa mācībām viņa arī saka- vai nu vajadzēja. pārāk dārgi, varēja jau tepat Latvijā un tad viņi kašķējās ar tēva vecākiem par prioritātēm. bet tajā pašā laikā man naudiņu kaut ar varēm grib televizoram iedot(kad nu nāku pie prāta, ka bez tā dzīvot nevar), un kāzām (ja nu tomēr pārdomāju) un kādai kosmētikai vai kleitai(jo tā gan jau, ka ātrāk tikšu pie citas iespējas kāzām caur apņēmīgāku vīrieti) - un bēdājās, kad saku nē. pilnīgi citas prioritātes. un saku es nē, ka kaut reizēm ir sakritis kāds šāds piedājums ar pirmsalgas trīsdiennieku, jo tomēr es negribu kā ar mazo ingu, lai par maniem zvaniem un apciemojumiem varētu padomāt ko attāli līdzīgu. šādi viņi ir padarījuši finansiālas palīdzības pieņemšanu no sevis klaji sarežģītu un morāli grūti akceptējamu. grūti man viņus sapraust, kaut mīļi.