krievi. nu tad krievi ar. vai esi dzīvojis 80tajos 90tajos gados rīgas centrā? es esmu. nu krievi, nu. daudz to bija, mazāk to paliek, tagad vispār nemanu. lūk tad bija .. pastāstīšu savu krievisko pieredzi, piedzimstot un nodzīvojot 18 gadus uz suvorova/čaka ielas. iela, kas robežojās ar maskavas rajonu, iz kura centra virzienā nāca sieri. jā, tā tajos laikos sauca krievus. katrs latvietis, kuram bija pieeja nitro krāsas baloniņam, vienmēr un visur rakstīja – sitiet sierus – un sitām ar. un viņi mūs sita 2x vairāk pretī. regulāri notika “razborkas” ziedoņdārzā. no sparģeļu ielas puses nāca krievu urļiki, kas vairākumā bija netīrām rokām un nošmulētām mutēm. nu tādi, no 6 līdz 16 gadus veci. visi baros. sākumā sūtīja izošņāt rajonu kādu sīko. tas plijās virsū visiem, prasīja cigaretes, piepīpēt, 15 kapeikas, vispār “kaut ko” prasīja. ka tik kaut ko uzzināt, un tad pazuda. pēc šīs pazušanas bija dotas 10 minūtes lai savāktu baru, vai ņemt ģoru, jo pēc 10 minūtēm ieradās urļiku bariņš, padsmit to, ar akmeņiem rokās, pusķieģeļiem, uttuc. kas gājis karate kursos, kas no dzimšanas zin kā dot pa purnu, kas vienkārši mētā brusļiku un iet kā vējdzirnavas. 80to gadu beigās tie bija nevainīgi kautiņi ar ozolzīlēm, kas pārtapa kautiņos ar sabrukušā ziedoņdārza asfalta akmeņu konsistenci. regulāri kāds staigāja pārsistu galvu, vai, piemēram, kā es, atčohnīšanos zem kāda koka, jo tiku izrubīts iz kāda karate izzinēja, kas spēja ninjas pozā ar kājām ielekt krūtīs un pēcāk iztīrīt iz manām kabatām pēdējās smilšu atliekas. protams, tas nenotika tikai ziedoņdārzā. es pat varētu sadalīt rīgu zonās. grīziņkalns, avotu iela, bērnu pasaule, viesnīcas latvija apkārtne, centrālā stacija un tās apkārtējās razģivalofkas aka gājēju tuneļi. es ļoti bieži sevi atceros skrienot uz autobusu, kas mani veda uz skolu. skrienot, nevis ejot, jo ejot kārtējo reizi varēju tikt apkantorēts. vienam pret to baru nebija izredžu. skrēju no suvorova/artilērijas līdz pat planetārijam, kur autobuss veda mani gar kalnciema ielas 10/12. viena no šīm skriešanas reizēm beidzās ar pastaigu, kopā ar manu klasesbiedru, netālu no viesnīcas latvija. bars sastājās apkārt, iztirzāja mūsu īpašumus, paņēma no mums visu viņiem nepieciešamo un palūdza netraucēt. kā jau atkārtoju – cīnīties ar to baru nebija iespējams, vai arī ceļš uz slimnīcu garantēts.. tieši šī apkantorēšanas reize mums beidzās savādāk, jo, tomēr, pastāvēja tautu sadraudzība. rajonā bija kāds krievs, kas bija centroviks visiem šiem urļikiem. sarunājām, ka dosimies kopā uz viesnīcas latvija rajonu un meklēsim pāri darītājus. mūsu gids pat zināja kur bāzējas iespējamais grupējums un veica kratīšanu. savas mantas atguvām, kā arī tika pieteikts, lai mūs vairs neapkantorē. rekets un jumts. tas viss bērna vecumā. protams, bija arī vietējie latviešu bāleliņi, kas izdomāja, ka drīkst taisīt savus grupējumus un apkantorēt savus, tb latviešu cilvēkus. ar tiem gan varēja patriotisma garā tikt galā.. 80tie šādā veidā pagāja un pienāca revolucionārie 90tie. neiet runa par puča trasējošām lodēm vai bezjēdzīgām latviešu operatoru nāvēm. iet runa par “citpasaules” ietekmi uz latviešu un krievu prātiem. sākās nunčaki un zvaigznītes, kurus gatavojām pagrabā. kaimiņa tēvam bija vesela darbnīca, kurā viņš remontēja zapiņa motoru, bet mēs brīvajā laikā taisījām auxminētos austrumu sporta veidu ieročus. ja bija nauda, tad tika iepirkti cs baloniņi aka asaru gāze, piparu, paralizējošā, kāda tik tur vēl ne .. iepriekšminēto grupējumu uzbrukuma stratēģija bija mainījusies. starptautu kontakts tika tuvināts līdz tam, ka razborkas notika starp ielas pušu trotuāriem. pa vienu iet latvieši, pa otru iet krievi. tiek izsūtīts kraiņijs, kuram tiek sasista seja, jo viņa jautājumi nebija glaima vilinoši, pēc kā sekoja satiksmi traucējoša bara skriešana uz otru pusi, lai visi barā tiktu skaidrībā, komu zakuriķ, iļi u kavo jesķ sigareta! kad visi šie kautiņi pieņēmās bezpredela līmenī, latvijas valdība, vai dome, neesmu kompetents, pieņēma burvīgu domu – lai viņi nakts laikā kaujas tumsā kā tumsas valdnieki – tb naktīs tika atslēgts apgaismojums uz ielām.. razborkas bija krāšņas! neviens neko neredz, visi skrien, viss uz čuju un ņuhu! arī trepjtelpās nebija apgaismojuma, jo visas lampiņas regulāri tika nozagtas (veikalā elektrons nebija pieveduma). paldies gan par šo tumsu, jo varēja noslēpties kādā stūrī, kuru urļiks nezin.. tagad daudzi lasa un domā, kāpēc bēgt, kāpēc tā .. nu nevarēja viņus uzvarēt, jo lai cik lielu baru savāca latvieši, 2x lielākā ieradās krievi. tas bija kā likums! .. kad visi nunčaki un zvaigznītes tika izmētāti pa rajonu, pienāca gāzes pistoļu sezona. kam ar magazīnu, kam ar barabānu. uz kiosku, melnā nakts tumsā, uz vienīgo apgaismoto vietu blakus 6. videnei aka kiosku, kur tirgoja cigaretes kvatro po štučno, bez pistoles rokā tādam pašvakākam čalim kā es iet nebija ieteicams. bet ziniet, kas sūdīgākais, ka nebija vairs jābaidās no krieviem, bet bija jābaidās no visiem, jo liela daļa izmisušo latviešu bija uzmetuši kažociņu otrādi un kļuva par tādiem pašiem urlām kā “viņi”… tieši tagad man tas liek aizdomāties, vai visā šī divvalodība ir tikai viņu ļaunums? bet varbūt tas ir arī mūsu nopelns, ka paši nespējām sevi nopozicionēt korekti un mētājāmies, meklējot sev vietu, vai, precīzāk, mēģinot sevi pielīdzināt kam stiprākam?
p.s. nu nebija arī tik slikti tajos 80tajos, 90tajos. kad uz ielām nodzisa gaisma, varēja stāvēt čakenes vidū un cigareti zobos čurāt uz sadalošās līnijas.. pārslas hamburgeri bija garšīgākie, pēc pingvīna saldējuma stundām stāvējām rindā, visi draudzīgi pulcējāmies pie bērnu pasaules dzīvi mehāniskā teātra ap jaungada svinībām, un visi rijām dzirnavu ielas pūdercukura pončikus .. bet par 80tajiem un 90tajiem esmu jau rakstījis iepriekš (: