|
Oct. 2nd, 2014|09:41 pm |
Baigi gribēju izlielīties ar to, cik forši tikko paskrēju, ka jaunie skrienamie apavi ir galīgi labi utt, bet man nav nekādu pierādījumu un faktu materiāla uz kā savu lielību balstīt. Proti aplikācija, ko izmantoju ir kaut kur pusceļā aizgāusi pilnīgi greizi. Esmu pārliecināta, ka parkā noskrēju 4km, pēc tam aizkrēju līdz ielas galam un atpakaļ, kas varētu būt kādi 2 km un vel izmetu pāris lokus pa mazajām ieliņām. Pie baznīcas nobeidzu savu skrējienu un lepna kā pāvs atbloķēju telefonu, lai nu skatītos cik esmu noskrējusi un tas krāns man rāda knapi 4 km un kaut kādu karti, kura sākas tikai no pus maršruta.
Bet in other news, pirmo reizi skrēju vakarā. Iepriekš to nedarīju, jo mums ir 'nedaudz' krimināls rajons, kur naktī melno bandas klapējas ar pakistāņiem vai indienšiem, bet totāli sapratu, ka man vakars ir krietni gudrāks par rītu. No rīta es nevaru piecelties, ja tomēr kaut kā pamostos, tad aizvelkos līdz parkam, noskrienu savus 5 km un eju atpakaļ, bet vakara skrējiens bija kaut kas ne no šīs pasaules, atvērās gan otrā, gan desmitā elpa un, kad ieraudzīju, ka stulbā aplikācija man nerādā to ciparu, ko gribu, gandrīz vai aiz spīts gribēju skriet maršrutu vel reiz. Katrā ziņā man šķiet, ka pie visa vainīgi mani jaunie apavi, kājas vai nemanot pašas skrien uz priekšu. Šķiet pilnīgi neticami, ka vidusskolā tas pusotrs kilometrs likās kā nāve. Rīt pavaktēšu cīšāk, ko mans telefons kabatā dara, kamēr es skrienu. |
|