|
Jul. 1st, 2014|07:43 pm |
Šodien kaut kāds bulgāru onkulis palūdza, lai uztaisu viņam kafiju. Ievedu viņu virtuvē, parādīju kur čaiņiks un iedevu pienu un krūzīti. Viņš protams gribēja runāties. Onkulis ļoti stilīgs, tāds tipisks 'drusku pēc pusmūža' žigalo. Mati ar želeju atglausti uz aizmuguri, krekls atpogāts teju vai līdz nabai, pa virsu vintāž ādas jaka. No sākuma runājām angļu mēlē, šis man prasa no kurienes es. Saku, ka no Latvijas. Izlielījās ar savām zināšanām par Latviju un tās galvaspilsētu Rīgu, kas man nelikās nemaz tik iespaidīgas, bet fakts, ka lielāko ties visi uzskata LV un LT par vienu valsti, padarīja onkuli zinošāku par lielo vairumu. Pēc tam viņš man sāka stāstīt par Bulgāriju, bulgāru pilsētām un citiem bulgāriem par kuriem neko nezināju un tad tā starp citu pajautaja vai runāju krievu valodā. Lai gan biju apsolījusi sev, ka nerunāšu vairs krievu valodā, onkulis ar saviem stāstiem bija mani savaldzinājis tik tāl, ka nācas atzīties. Tiesa gan no viņa krievu valodas es sapratu vēl mazāk, kā no viņa angļu valodas - sapratu tik, ka krievu valoda esot radusies Bulgārijā un nopriecājos, ka tieši tad jau bija uzvārijies ūdens. Pavadīju viņu līdz durvīm, kur viņš nolēma, ka nav tomēr gana runāts un sāka tēmēt uz manu pakistaņu kolēģi vārdā Sultana. Sāka viņai dziedāt balādes un lūgt, lai paņem viņu līdzi uz savu skaisto zemi. Uz Latviju viņš gan mna līdzi nelūdzās.
Pēc tam mazliet paķiķinājām, bet forši. Šeit nav tik ļoti bail no cilvēkiem un gribas ar viņiem parunāties, un ir interesanti, kad viņi stāsta par savu zemi. Vienreiz mani autobusa pieturā Rīga arī uzrunāja tāds vīrs, kurš teica, ka uz vietas mani precētu, ja vien būtu jaunāks. Bet tā droši vien ir vienīgā patīkamā lieta, kas man varētu saistīties ar Rīgas sabiedriskā transporta pieturām un pašu sabiedrisko kā tādu. |
|