|
Jun. 18th, 2013|09:08 pm |
Tā kā izlaidums šobrīd ir aktuāla tēma, pierakstīšu arī es.
Šodien saņēmu vēstuli, kurā vairāk fakta formā nevis apspriežamas idejas, tika pasniegta informācija, ka jāvāc nauda dāvanai fakultātei un ziediem pasniedzējiem un dekānam, un sekretārēm, un studiju metodiķēm utt.
Var jau būt, ka es vienkārši esmu riebīga un nepateicīga, bet kāda velna pēc kaut kas jādāvina fakultātei? Turklāt fakultātē esot vajadzīgi dīvāni vai kaut kādas citas sēžam mēbeles, ko nu mēs sametoties varētu uzdāvināt, jo tā ir pieņemts..Un tad man rodas jautājums? Vai tiešām par to naudu, ko mēs tur katrs esam atstājuši nevar iegādāties dīvānus? Šobrīd varu atzīties, ka nenožēloju, ka izvēlējos apgūt tieši šo jomu, tas vēl joprojām ir tas, kas mani interesē un tas, ko mīlu. Bet patiesība ir tāda, ka maksāts tika ari par pilnīgi absurdiem priekšmetiem, kuros stundām ilgi tiek apspriesta 'durvju jēga' un tiek iztirzāts jautājums 'kas ir galds?'. Fakts paliek fakts, ka sākotnēji studiju programma bija 3 gadus ilga, bet 2009. gadā tā tika izstiepta uz 4 gadiem un lekcijām 3 reizes nedēļā, kas loģiski palielināja studiju maksu. Šo 4 gadu laikā esmu saskārusies ar tik daudzām mazāk un ne tik mazāk absurdām lietām, ka paliek skumji apzinoties, ka nākamos 20 gadus es par to maksāšu. Bet atgriežoties pie izlaidumu tēmas...
Sākotnēji jau biju sašutusi par to, ka pašiem ir jāgādā par mantiju īri un tas nav kaut kas tāds, ko it kā universitāte varētu saviem absolventiem sponsorēt un sagādāt. Ok, izskan protams viedoklis "vai tad dažu latu žēl?" Labi, parēķināsim: 7 Ls par mantiju, ~ 4 Ls dīvāniem un kopziediem plus pārējie ar izlaidumu saistītie izdevumi. Mantiju tēmu tiesa gan varētu vēl turpināt ilgi un dikti, jo pāris vārdos tie, kas nevelk mantijas, ir nodevēji.
Šobrīd esmu lieliskā situācija, kur man nav darba, esmu ar augstāko izglītību, kura šobrīd absolūti nekur nekotējas un diemžēl man nav arī 7 latu. Esmu pateikusi mutiskus paldies tiem pasniedzējiem, kam esmu pateicīga, esmu uzdāvinājusi ziedus gan bakalaura darba vadītajām, gan recenzentam un tas arī viss.
Bet tā ka esmu nolēmusi neapmeklēt šo pasākumu, man droši vien nav arī nekādu tiesību uz viedokli šajā jautājumā, tomēr te nu tas ir, neiedziļinoties un neizplūstot detaļās. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka paužu savu pieticīgo viedokli te, nevis bombardēju kursa biedru e-pastus ar kauninošām vēstulēm par kursa gara publisku graušanu.
Šis viss man nedaudz atgādināja situāciju, kurā mana grupas biedrene, vēloties visiem parādīt, ka ir turīga gan darba vadītājam, gan recenzentam bija pasūtījusi izcili šikus un dārgus ziedu pušķus. Interesanti kāda bija sajūta pasniedzot ziedus recenzentam un vadītajam pēc tam, kad viņas darbs netika novērtēts sekmīgi?
|
|