|
Mar. 10th, 2012|11:09 am |
Sasmējos.
Māte uz to, ka es izstāstīju, ka ar Edžu esam nolēmuši paņemt kaķi, atbildēja sekojoši: "A kur tu viņu liksi, kad tev būs jāiet atpakaļ uz kojām dīvot?"
Ma kaut kā škiet, ka viņa īsti neuztver, ka man jau ir pāri 20, man ir darbs, stabilas attiecības, tūlīt jau pabeigšu studijas un man jau pus gadu ir savs dzivoklis, par kuru es ari normāli speju samaksāt. Iespēja, ka es atgriezīšos kojās ir diezgan niecīga, lai neteiktu pilnīgi neesoša.
Es protams saprotu, ka es mātei vienmēr esmu un būšu mazā Dagnīte, bet te runa nav par to. Runa ir par pilnigu neticību tam, ka es varu kaut ko panākt un sasniegt, lai gan to, ka varu esmu jau pierādījusi viņai nu ahujenna cik daudz reižu. |
|