|
Mar. 4th, 2009|02:19 pm |
Esmu tā kā atdzīvojusies un varu ķerties pie liriskas vakardienas notikumu apceres.
Pavisam netīšām man galvā iezagās doma, ka vajadzētu aiziet ciemos pie L un padzerties mazliet moku ar pienu,
ko nekad neesmu darījusi, jo man riebjas piens un mazliet moka arī. Pēc šīs idejas apstrādes mēs attapāmies
dzīvoklī, pie galda uz kura stalti stāvēja 3 vermuta pudeles, tobrīd stalti stāvēju vēl arī es!
Pēc pirmās pudeles, man tikai sagribējās ēst, pēc otrās mēs sākām nejēdzīgi daudz pīpēt, un pēc trešās mēs aizgājām pēc vel vienas. Un kā jau divas piedzērušās blondīnes no sarunām par to, kā es iemācījos peldēt nonācām lidz krīzei. Dievs nedod kāds šīs sarunas dzird no malas - es domāju, ka, pirmkārt, skaidrā tas nemaz nav panesams un, otrkāt, ja ļoti gribās kādu nobiedēt vai sodīt, atliek tikai šo personu ieslēgt vienā telpā ar mums un kādu konkrētu alkohola daudzumu.
Biju pat uz pirmajām divām stundām, bet man apnika un vēlme sākt vemt tur pat pie tāfeles auga augumā, tāpēc
aizgāju pirms tas paspēja notikt.
It kā liekas, ka ir 'nekad vairs nedzeršu' noskaņojums, tomēr no pāris aliem es neatteiktos.
Un kompozicionāli skaistam nobeigumam pievienošu sarunu, kas notika uz balkona.
Es: Jāprecas ar kādu bagātu veci..
L: Man kursa biedrenei radinieks arhitekts, labi pelna, tāds simpātisks, tikai viņam tie tizlie dredi un viņš tajos stulbajos armijas zābakos staigā.
Es: Em... es viņu ņemtu!
L: Jā, bet viņš arī vecs diezgan.
Es: Nu, nu.. (jau sagatavojos uz kādiem 65)
L: 27.. Iedomājies?
... un tad filma apraujas, bet varbūt arī labi, ja es neatceros visas tās stulbības. :D |
|