| |
[Mar. 12th, 2015|03:17 pm] |
|
Meklēju un sūtu Robertam istabu suldinājumus un viņam būtu tik vien kā jāpiezvana, viņš, bez šaubām, neliekas ne zinis. Edžus saka, lai vairs nemeklēju un nesūtu, jo ir kaut kada robeža cik ļoti Tu vari cilvēkam palīdzēt. Bet man vēl sirsniņā gribās ticēt, ka viņš vienkārši ir apjucis un kautrīgs, un nekad nav stāvējis pats uz savām kājām. Mana sirsniņa tam ticēja, līdz mēs ievērojām, ka viņš izliekās, ka guļ brīžos, kad E tā pavelāk atnāk no darba mājās. Pārvelk segu pāri galvai un tēlo, ka ir aizmidzis, lai gan cauri segai var redzēt telefona ekrāna gaismu. Nav jau pat runa par to, ka tu nesasveicinies ar cilvēku, kura dzīvoklī dzīvo un kura pārtiku ēd, stāsts ir par to, ka tu nesasveicienies ar draugu. Vēl viena nedēļa un Roberts paliks uz ielas. Un interesanti vispār ko kaimiņi un mājas saimnieks par mani domā, ka dzīvoju mazā studio istabiņā ar diviem puišiem un ,kamēr mans draugs ir darbā, skrienu lejā laist ieksā Robertu. Man šķiet, ka daži uz mani skatās ta pašķībi. |
|
|