| |
[Mar. 24th, 2014|01:51 pm] |
Paviesojāmies Latvijā. Satikāmies ar pāris sen neredzētiem draugiem, bet galvenais, kas raksturo šo atvaļinājumu bija nenormāla izēšanās.
Nemaz nešaubījos, ka biš sanāks arī uzēsties viesojoties pie gādīgajām mammām un vecmammām, tālab jau iepriekš biju nolēmusi pēc atgriešanās ieturēt kaut ko gavēņveidīgu. Viss izvērtās daudz vienkāršāk, kā biju domājusi. Pāris stundas pirms izlidošanas sajutos mazliet jokaini, bet novēlu visu vainu un satraukumu un tā. Izkāpjot no lidmašīnas jau otrā galā sapratu, ka nebūs vis tas satraukums. Tā nu lavierējot pa lidostas un dzelzceļa stacijas labierīcībām kaut kā tiku līdz mājām, kur arī lielu laiku pavadīju nometusies uz celīšiem pie poda. Esmu mājās jau trešo dienu, ieēst ta īsti neko nevaru/negribu un pārtieku no zupas buljona, un atgriežos ierindas formā.
Bet tas tā, par pozitīvo negatīvajā. |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2014|08:31 pm] |
Sirds tomēr iesmeldzas, kad uzzini, ka paaugstinajums, kuru esi prasījis ir iedots kādam, kurš darba vietā strādā uz pusi īsāku laiku kā Tu, dara savu darbu krietni štruntīgāk un runā stipri lauzītā angļu valodā, kas pie tam ir vienīgā svešvaloda, kuru cilvēks puslīdz zina. Lūk ko nozīmē būt vienas tautības ar galveno menedžeri.
Neesmu jau es strādajusi miljons darba vietās, tomēr šo netaisnību, kad vērā tiek ņemts kas cits ne cilvēka prasmes un spējas, gan ir nācies novērot pilnīgi visur.
Esmu tik ļoti vīlusies. |
|
|