| |
[Jun. 29th, 2011|12:49 pm] |
Rīta cēliens bija vienkārši fantastisks. Pirmo reizi dzīvē zaudēju samaņu. Vienu brīdi tu stāvi un otru brīdi jau guli autobusā uz grīdas un kāds tevi stutē augšā.
Tantes sastūma mutē validolu un ko tik vēl ne, izprašņāja no a līdz z - vai man nav diabēts? vai es neesmu stāvoklī? kāds man asinspiediens? utt.
Vel joprojam galva dulla, droši vien arī no ta, ka krītot tika apsista. Bet visā visuma ļoti nepatīkami, ceru, ka uz vakaru paliks labāk, jo mans sūdīgais veselības stāvoklis varētu traucēt manai dzīvei.
Kada krievu tautības dāma, gan atmeta ar roku un teica, ka neesot man diabēta, vienkārši neesmu brokastis paēdusi. kas varētu būt diez gan tuvu patiesībai. |
|
|