| |
[Feb. 18th, 2011|02:43 pm] |
|
Šodien aktīvi sāku risināt savu komunikāciju problēmu. Daudz runāju lekcijā, pārtraucu citus, papildinaju un oponēju. Vajadzēja tikai saņemties, lai sāktu un tad jau muti vairs neaizbāzīsi. Es ceru, ka pie Džefrija es arī varēšu saņemties, jo man nepatīk, ja cilvēki, kur nu vēl pasniedzējs, mani uzskata par muļķi, lai gan ne tuvu tāda neesmu, vienkārši nespēju koncentrēties un brīvi izpaust savu viedokli vīrieša klātbūtnē. te nav runa par vīrieti, kas man liktos jeb kādā mērā pievilcīgs, bet par vienkārši vīrieti. Man tēva nav, brāļu nav, kursā vienas meitenes un tāda veida attiecību, kurās ar vīrieti es būtu iesaistījusies sarunā ilgak par 20 min man arī nav īsti bijis (kad es piedzērusies mēģinu gudri runāt par auto, snovošanu un citām lietam, un ievilkt kādu gultā neskaitās). Mani vienkārši mulsina, kad pasniedzējs ienāk manā komforta zonā, kas ir stipri plašāka kā lielakai daļai cilvēku, man vispār galvā ir tukšums - svešs vīrietis manā komforta zonā. ā. Te gan es gribētu piemetināt, ka man vispār nepatīk, ja kāds atrodas man tuvāk par pus metru, sabiedriskajā transportā man vispār ir grūti uzturēties, brr... Man laikam ir tikai 2 cilvēki, ar kuriem man nav problēmu atrasties fiziskā kontaktā, bijusī istabas biedrene, ar ko mēdzām pat iesnausties vienvietīga gultā un kursa biedrene, kura parasti no autobusa man izlauž ceļu ārā, lai man nebūtu jābakstās ar svešiem cilvēkiem, šeit es domāju tādas ikdienas situācijas. Nu ir man savas dīvainības, bet ar to fobiju no atrašanās vīrieša sabiedrībā es nezinu kā lai tiek galā. Lai gan kā jau es vakar izsecināju tās ir bailes no ineleģentiem šī dzimuma pārstāvjiem, par tiem, uz kuriem es nekādā veidā necenšos atstāt labu iespaidu, man laikma vienalga. Ai nu kaut ka ta. Es vienkārši mēģinu izštukot un nonākt pie kopsaucēja kaut kāda nebūt. Skaļi domaju. |
|
|