| |
[Oct. 8th, 2010|09:45 pm] |
Izdomāju nežēlīgi foršu lietu, iešu nākam nedēļ katru dienu uz skolu kājām. Vajag taču kaut kā nostaigāt to bulciņu, ko katru rītu rimčikā nopērku, lai gan tas arī parasti ir vienīgais, ko pa dienu apēdu. Man patīk vispār būt labā fiziskā formā, un uzskatu, ka tādā arī esmu, lai gan man ļoti patīk garšīgi ēst.
Ooo.. es pilnīgi brīžiem gandrīz vai fiziski jūtu kā mana pašpārliecinātība jau robežojas ar narcisismu un iedomīgumu. Bet man vinalga.
Šodien izlēmu, ka gribu 3 dēlus. Varbūt 2. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2010|11:09 pm] |
Pavisam piemirsu cik liels pārdzīvojums (neskaitot manas love ķibeles) man bija pagājušo nedēļ.
Sēdēju gultā, ēdu savu vakariņu ābolu un te pēķšņi dzirdu jokainas skaņas. Domāju, kaut kas gaitenī - ignorēju. Bet skaņa nerimstās un jau apmērmas stundu dzirdu smalkos, spiedžigo pikstienus. Skaidrs, pa miskasti atkal pele rokās. Par cik kājās slinkums ceties un biju jauki iekārtojusies, metu ar suni 1 pa skapi. Skaņa noklust, loģiski, kustonis sabijās un aizskrēja. Bet te, šeku reku, pēc pāris minūtēm atkal tas pats. Ieinteresēta tajā, cik gan bezkaunīga var būt pele, devos pie miskastes izlūkos un tajā brīdi sapratu, ka skaņa nāk pavisam no cita skapja, un tad es sapratu... atveru skapi un tur ar vienu sānu, līmes peļķē, kas acīmredzami netīšam bija notecējusi no kartona (no kartona, kuru gan jau kādu laiku atpakaļ novācu, jo man žēl nogalināt tās peles) ir ielipusi maza pelīte, kas pēdējiem spēkiem vēl tirinās un pīkst... nokasīju mazo nabagu no grīdas, iespējams procesā noraujot kāju un izmetu.
Jāatzīst, ka lielāko daļu nepatīkamo detaļu esmu izlaidusi šajā stāstā. Bet tā bija ļoti skumja pēcpusdiena.
Pirmo peli bijām noķērušas lamatiņās. Citus jau gan tas neietekmēja, jo redz man vingajai ir nervu sistēma, kas ļauj to mirušo kustonu skatīt un aizvākt... bet šis līmes gadījums bija pat pārbaudījums man.. Nus peļu vairs nav, pagaidām.
Garš un garlaicīgs stāts, verēja būt vēl garāks, bet apnika rakstīt. |
|
|