| |
[Dec. 26th, 2008|12:02 am] |
dzīve visus mūs padara par maukām.
da es ar sevi runāju - iepriekš pusstundu sūdzējos sev un mēģināju pierunāt aiziet uzsmēķēt. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2008|11:00 am] |
| [ | music |
| | The killers - human | ] |
Es esmu pelnījusi smaidu šodien. Tikai nav.
Man ļoti bail, ka atkal nodarīs pāri.
Man bail, ka kāds sapratīs, ka iespējams es nebūt neesmu tāda, ka vispār neesmu.
Man vienkārši gribās stundām ilgi gulēt un klusējot blenzt griestos. Un ja tu vari to darīt ar mani, tad lūdzu... lūdzu esi mans draugs.
Tieši tāpat kā lūdzi to man.
______________
Nevaru izdomāt, kur lai tēvu aizved paēst. Es vēl neesmu arī izdomājusi, kam man vajadzīga lielāka uzdrīkstēsānās, lai nosauktu viņu pat tēti (griež tas vārds) vai par Juri (un tomēr).
Knibinu nagus un domāju, ka vajadzētu iedzert, bet šo to laikam labāk izdarīt skaidrā esot.
______________
Tu muļķi, tu pat neapzinies cik ļoti esi man nepieciešams šobrīd.
Man tik ļoti ir nepieciešams klausīties tajās muļķībās par ģitārām un visu pārējo par ko man nav ne jausmas.
Mazas meitenītes iedomas. Neviens no šiem tēliem nav īsts.
Taisnība, pirtī esmu atsitusi galvu. Tas varētu but izskaidrojums. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2008|12:01 pm] |
Tikai.
Mazohisms. |
|
|