Man likās, ka es spēšu saņemties rakstīt šeit ar zināmu regularitāti, bet laikam tas bija naivi. Nekas. Galvenais jau vispār kaut ko rakstīt, jo kopš izdzēsos no soctīkliem un nerakstu vairs radoši, nav vispār prakses rakstīt (par spīti tam, ka iztulkoju desmitiem tūkstošu vārdu mēnesī. Vismaz tas skrējiens pēc divām nedēļām beigsies, kad laidīs mani pirmsdzemdību atvaļinājumā.
Tāda sajūta, ka dzīve nedod pauzi. Es apprecējos, trīs gadus neizdevās palikt stāvoklī, iestājos augstskolā, saslimu ar kovidu, tad atklāja man autoimūno huiņu, nozīmēja šprices visu atlikušo dzīvi, un, līdzko tas viss sakārtojās, atklāju, ka gaidu bērnu. Pametu studijas, bet tagad arī pilna laika slodze darbā un gaidības jau šķiet par daudz. Teju katras vizītes laikā izlien jauni sūdi - anēmija, vēnu varikozitāte, nevar špricēt manus medikamentus, jo nav veikti pētījumi, ka tas ir grūtniecēm droši. Un tagad – gestācijas diabēts, tātad jātaisa 4x dienā paškontroles analīzes, jāskaita ogļhidrāti, fiziskās aktivitātes, jāsameklē endokrinologs utt. Un darbs 9-18. Un vēl jāsarūpē viss vajadzīgais mazulim/pēcdzemdībām.
Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī.