netti [userpic]

March 13th, 2019 (12:14 am)

Pirms pieciem gadiem, kad man bija diezgan cerīgs skatījums uz pasauli, manī ieperinājās ideja, vīzija par sevi nākotnē, es pat vizualizēju. Tad cerība pazuda un es par to visu aizmirsu. Man tas viss pat sāka dergties, es no tā izvairījos, negribēju dzirdēt/redzēt, kaut nekas tāds nemaz nav iespējams, jo tas ir visur. Bet šodien mana vīzija materializējās. Patinu filmu atpakaļ un sapratu, ka visu šo laiku neapzināti esmu uz to gājusi. Bet es to vairs negribu. Un tā tas ir bijis vairākkārtīgi. Viss nāk par vēlu. Es vairs neesmu tas cilvēks. Ja kaut kam ir jānotiek, tam jānotiek tagad vai nekad.
Mans blakuskolēģis gan to uztvēra kā nepārprotamu zīmi(pēkšņi visi kļuvuši tik garīgi, čo za..) un saspoguļoja to diezgan vilinošā gaismā, es nezinu vai man patīk tas, ko redzu šajā spogulī, bet iekšas saka nē un, pēc mana mīļākā žīdiņa Gabora vārdiem - jāklausa kuņģim.

Comments

Posted by: Dots. ([info]punkts)
Posted at: March 13th, 2019, 07:59 am

Ko lai izdomā?

Posted by: netti ([info]netti)
Posted at: March 13th, 2019, 06:28 pm

Jo vairāk domāju, jo dziļāk purvā. Es neturu tik bīstamus jautājumus.

2 Read Comments reply