Kamēr aiz loga rīta mijkrēslī,izšķiras dienas toņi..kas gan jau šobrīd vedina domāt,ka lietainais dienu gājiens turpināsies.Kaut gan, kas par tiem pelecības toņiem galvenais ir iekšējais noskaņojums!Jo savā īretajā miteklī esmu iekārtojies patīkami un telpas nenospiež,katra telpa ir ar savu garšu un noskaņu!Arī mana tuvošanās mūžibai,rudeni neaizbaidīs.Nāve atnāks,tieši tad,kad mans ieraksts viņas cedelē būs iešņāpts.Lai gan morāli es tai esmu bijis gatavs jau no saviem 6 gadiem.kad redzēju,kā tēvu laida bedrē.Toreiz ļoti raudāju,man šķita tāds māņu moments.Te tēvs bija ciemos uz slimnīcu un te jau viņu liek bedrē.Darbība visai krasā pārmaiņā,tomēr,kad atrestaurēju atmiņas,tad ir tikai īsi fragmenti.
Kuros ietveras: nomizoto burkānu maisiņš,pepsikola,kuras mazās stikla pudelītes bija īpaša valūta slimnīcā,ja guli pa 6 mēneši ar bronhītiem.Kā arī garša,kura iespiedas atmiņā.Tēvs smaržoja pēc paģirām..būtībā jaunums tas nebija.Viņiem tolaik gāja jautri kopā ar māti un pusbrali,līdz ar to pēc Padomju metodiskās sistēmas,labākā realitate bija aiziešana pagrīdē ar alkahola strapniecību.Prakse ,kas prasija ļoti daudz upuru visā sistēmā,tomēr cita veida,kā protestēt šķiet īpaši legāla nebija.Ari manam tēvam šķita visai atbalstāma šī oficāli atdzītā pašnāvības metode.Kura ļāva lēnām nogalināt sevi un ar laiku uzspiest zīmogu : Alkaholiķis!Tad,īpaši nenopūloties žigli vien sagandēt dzīvi arī pārējiem ģimenes locekļiem,jo ja mana džīve ir pakaļā,tad jūsu arī lai izbauda visas ērtības,ko uzliek šī bēgšana un protests.Skumji,tas šķiet tagad,tomēr bērnībā man bieži paveicas ar tēva iedzeršanu,,viņš atmaiga un nebija skarbs,ass,bet atrada laiku lai ar mani parunātos,paņemtu klēpī..pastāstītu ,kādu aizaujošu piedzīvojumu.Kā tagad noprotu no savas paša dzīves.Tad,nu pēdejā vizite bija ātra,,skapītī ieliktie labumi,maza pasēdēšana uz gultas un pāris jautājumi.Protams,arī "struška",kurai vairāk,gan bija moralais nākotnes moments.Lai klausot dakterīti,māsiņas nenerojot,,un nemūkot no slimnīcas.Lai gan to dzirdēju visai bieži...Kurš no tiem,kas man gulēja slimnīcā līdzās to nedzirdēja,katru dienu;-)))Mans jau ne,kad tīšām negribēja neroties,,tik reizēm man nebija saprotami liegumi,kad saule spoži spīdēja un ārā bija dievīgs laiks ,kuram varēja tikai sekot līdzi no slimnīcas palātas.Dažreiz es izlavījos pa virtuves durvīm un aizstaigāju lidz upei,kas tecēja gar pašu slimnīcu,,pamētāt akmeņus,kas bija aizrujoši.Vismaz,kāda patīkama nodarbe,un ūdens nomierināja arī dzīve likās drusku vieglāka.Jo mūri un dienu no dienas dirnēt slimnīcā nebija vieglākais ,ko 5 gadu vecumā varēja piedavāt.Lūk vēlme dzīvot ,,ir ielikta savā pamata jau pat mazam bērnam : Instinkti;_))Tajos arī atdzīstos,,kā saldkaislīgā nožēlā seju rotā smīns.Joprojām,arī tagad smīnu,kad jūtu,kā instinkti mani vedina pēc piedzīvojumiem.