March 7th, 2007

• Nepiedos, nepiedos tev mana sirds...
• 3/7/07 10:25 pm
• Ieklausies manos čukstos. Kaut mirkli. Kamēr vēl esmu šeit. Pie loga. Aiz restēm. Es esmu. Ticu, ka kaut kur tur ārā esi arī tu. Tā jābūt. Ja tā nebūtu iespējams būtu laimīgāks es. Šīs skumjas un šī bezcerība. Tas esmu es. Nepiedos. Nevienam nepiedos mana sirds. Arī sev. Šo naidu. Šīs sāpes. Ieslodzijis sevi esmu.
  
  Visiem jābūt brīviem, bet kurš tad tāds ir? Tu? Atzīsties. Savos melos. Tavs kailums melo. Un miesa tam visam pāri. Jā, tu esi tā strādājis pie savas miesas un pie visa kas tevī pasaulīgs, strādājis tik rūpīgi, strādājis līstot sviedriem. To visu, lai ieslodzītu to, kas patiesībā esi. Tavai miesai jāmirst, lai kļūtu tu brīvs. Beidzot. Bet mirstot miesai mirsi arī tu.
  
  Tu netici, ka sekos turpinājums, tu vispār nekam netici. Nepiedos tev šo neticību. Tu netici piedošanai. Par visu jau esot jāmaksā. Tas nekas, ka esi jau maksājis. Maksāsi vēl. Un tā mūžam. Kaut mūžībai netici. Tam kam tici vai netici nav nozīmes. Tev nav nozīmes. Tu neesi nekas. Nē, tu tiešām neesi.
  
  Reizēm šķiet, ka tu esi daļa no manis, reizēm šķiet, ka tu un es esam viens veselums, bet reizēm, reizēm šķiet, ka viens no mums ir izdomāts.
  
  
  Klausies manī, kamēr vēl esmu. Es kliedzu. Tu nedzirdi. Vienalga. Vismaz vienam no mums. Un tieši tādas lietas kā, piemēram, vienaldzība vienu no mums nogalinās. Jā, Tu tici, ka vismaz viens no mums dzīvos mūžam. Dzīvos.
  
  Tā es mīlu. Tevi, sevi, citus. Mīlu nīstot.
  
• 0 commentsLeave a comment

• *
• 3/7/07 10:47 pm
• par īsu nakts
  mums abiem
  viens ātrums
  divas elpas
  (ieelpa un izelpa)
  sirds aiz restēm
  mieru rod
  tā nezudīs nenoklīdīs
  neapjuks
  tā būs tur
  ar skūpstiem modināma
  auksti glāsti
  sarauties liek
  rītā
  nakts laimi nenes.
  
• 1 commentLeave a comment