Sēdēju uz lieveņa, ādu karsēja saule. Pēkšņi no zilām debesīm sāka krist retas, vēsas lietus piles. Plakš: uz rokas, vaiga, kakla... Čārlijs ķerstīja lidojošo šķīvīti. Nekas nenotika. Laiks stāvēja uz vietas, bija mierīgi un labi.

Viens no tiem retajiem brīžiem, kad esi pilnībā klātesošs. Parasti tikai skrien un uztraucies: kā lai paspēj? Un tad saguris iekrīti gultā un viss, uz ko esi spējīgs, ir kustināt īkšķi lai "scroll-ētu" Facebook jaunumu joslu.



Bet Čārlijam ir bail no jaunā guļam-spilvena, kuru viņam šodien nopirku.