05 Novembris 2018 @ 11:26
got no tolerance for your tolerance of intolerance  

regulāri sev atgādinu, ka vajag apstāties un ievilkt elpu un tikpat regulāri atduros pret faktu, ka nava tam laika. izgāšnedēļas nogale gan bija vistuvākā relaksācijas atblāzmai, kāda man bijuse pēdējo mēnešu laikā. savādāk biju pat tiktāl aizņemta, ka izlaidu veselu nedēļu trenažierzāles, kas ir kas nedzirdēts, toties dzelžu cilāšanu lieliski aizvietoja iepriekšējās adreses pedantiska izmēšana un maisu un kastu pakošana un nēsāšana pa simtam lāgam šurpu turpu pa trepi augšā un lejā līdz vēmienam - pārvākšanās, manuprāt, mierīgi varētu pārkvalificēties par olimpisku disciplīnu. bet pa lielām šaibām tas viss ir beidzies un es pamazām iekārtojos jaunajā mājā, lai arī viss ir tāds pagaidu varjants, jo visu laiku pieķeru sevi fantazējam par dzīvošanu vienītī [jo tas būs tik skaisti un es būšu tik laimīga].

šeit jāliek neliela atkāpīte, kur sev atgādināt, ka esmu viena izlutināta pakaļa. šeinijs mani 6dien lutināja un 7dien arī, pēc kārtīgas izgulēšanās un brokastīm un visa kā cita gultā, es piesēdu paspēlēties ar viņa music making equipment un mēs netīšām, bezsakarā bakstoties un ākstoties, uztaisījām pāris dziesmas. kuras šeinijs vēlāk nodrillēja tiktāl, ka man tiešām viņas sāka riebties un es aizgāju mājās. man riebjas, kad cilvēki pieiet lietām tik obsesīvi un izpurgā radīšanas prieku, man liekas, ka tam jābūt [relatīvi] vieglam procesam. puikas pa to laiku man bija no ikeas atveduši kartupeļu pancūkiņas, melleņu sīrupu un maltu kafiju, which is very very nice.

nesen atcerējos, ka ļoti sen neesmu pacēlusi balsi. atcerējos to momentā, kad pacēlu balsi, protams. tonijs tiešām ļoti nobesīja pāris nedēļas atpakaļ un es sabļāvu, visu kolēģu klātbūtnē. tas bija ļoti neprofesionāli no manas puses, protams, bet tas, par ko es toniju apsaucu, bija pavisam jauna un līdz šim neiekarota virsotne neprofesionālismā, līdz ar ko tiešām bija pelnījis slapju lupatu pa ļešku. pēc tam pats virtuvē līda uz vēdera skaidroties. un es neatvainojos par sabļaušanu. man bija tiktāl pie dibuā, ka viņš būtu varējis mani vilkt uz personāldaļu un es arī tur nebūtu nevienam atvainojusies. aiz spīta jā, bet, galvenokārt, aiz tam, ka man bija taisnība. tagadiņ jau viss kārtībā un es īstenībā esmu sapratusi, ka tonijam nav ne mazākās nojausmas par to, kas darbā ir vai nav okej. viņš ļoti cenšas to atkost, bet ir vienkārši par dumju. man liekas, ka tā ir daudziem cilvēkiem, kas iestājas pret politkorektumu, jo nesaprot, ka tas patiesībā ir vienkārši informēta iecietība/sapratne pret cilvēkiem/lietām nevis plika cenzūra. un cīņa pret tāda veida dumību ir sīzifa darbs, kur tevi visam piedevām vēl par pārtīpūperu nolamā.

 
 
Garastāvoklis: monday grumps
Mūzika: Razorlight - Who Needs Love
 
 
( Post a new comment )
this is a ransom demand: domino[info]kakjux on 5. Novembris 2018 - 18:07
dzīvot vienītī ir tik forši, ka es dzīvoju vienītī :D tiešām tik lieliski.
bet Ikeja.. džīzas. Ikeja. kā cilvēki spēj tur izturēt un visu apskatīt, es nesaprotu. bet kartfeļu pankūkas ir manta, brauc ciemos, te diez gan brīvi pieejamas un nemaz nav jādodas uz to elles warehouse.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
deestructa: the loving wife[info]neoplasm on 6. Novembris 2018 - 18:10
jā, atrasties ikejā ir ļoti grūti un besīgi, bet esmu darījusi arī tā, ka vienkārši ieskrienu tur pēc ēdiena vien, tad nav jātrinās gar visiem tiem, kas katru dvieli pieskaņo katram zeķupārim un piemiegtu aci žonglē šķīvjus, tepiķus un pakaramos :)
tu totāli esi pārvākusies uz kartupeļpankūku meku - tās man čehijā garšoja no visa vislabāk! kārtējais iemesls braukt ciemos, tātad :)) as if we needed a reason.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)