| |
[Feb. 25th, 2010|04:05 pm] |
i want to fade away
at the moment. |
|
|
| „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.” |
[Feb. 25th, 2010|04:35 pm] |
„Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne”. (Rom 7:18)
No visām pusēm, no ārienes un pats ļaunākais – arī no iekšienes! – mums uzmācas, vilina, kārdina, mudina, uzbrūk, čukst utt. visādas nelāgas, aplamas, absurdas, riebīgas domas un iedvesmas. Tām pakļaujoties, itin ātri varam nonākt stāvoklī, kad izmisīgi jājautā sev: „Kādēļ es tā sacīju, kāpēc es tā darīju? Kaut tas tā nebūtu noticis! Vai ir iespējams ko labot?” Mūsu ikdienas dzīves pieredze saka, ka parasti labot var ļoti maz, ka neiespējami bijušo padarīt par nebijušu. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Tagad nāksies dzīvot ar padarītā kauna un vainas apziņu. Jo smagāks notikušais, jo ilgāk mūs vajās atmiņas par notikušo, sirds sāpes un nožēla.
Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu – proti, savas domas, vārdus un darbus šo desmit Dieva prasību gaismā, tad nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu (!). Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem – vairāk vai mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Kā nekā, Dievs nemīl grēku, to Viņš ir skaidri sacījis.
/http://draudze.baltic-ireland.ie/privata-greksudze/kas-ir-greksudze-un-greku-piedosana/ |
|
|