urn:lj:klab.lv:atom1:neodainaimpresijasneodainaneodainakristine_lenerte@inbox.lvneodaina2009-09-29T09:18:36Z2009-09-29T09:18:36Zrudenīgā otrdienaurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:164302009-09-29T11:33:002009-09-29T11:33:002009-09-29T09:18:36Z2009-09-29T09:18:36Zvakardien neko jauku nevarēju uzrakstīt. un tāpēc tā arī nosēdēju visu dienu pie atvērta loga. atvērta un tukša loga. bet šodien jau ir cita diena. kā manas kolēģes teica, esmu saģērbusies kičīgi. pie mana galda ir piesprausta, pa ceļam uz darbu nākot, atrastā skaisti krāsainā lapa un pat aizgulēšanās nespēja ietekmēt dienas sākumu. un turpinājumu. tja, un Klāvs jau bija paspējis uzvārīt auzu pārslu putru, kamēr dušojos.<br /><br />šodien atkal jau esmu ar franču bizi.<br /><br />ir tik forši apzināties, ka pietiek ar tādu mazumiņu patiesam priekam. atliek tikai paskatīties pāris foršu fotogrāfiju, pāris foršu video no miera ostai ekvivalentās nedēļas nogales. <br /><br /><br />:)pastsurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:163492009-09-17T19:07:002009-09-17T19:07:002009-09-17T16:11:32Z2009-09-17T16:11:32Ztikko pārnācu mājās pēc garas darba dienas un ātru izskriešanu caur veikaliem. un kā gan mājas var vēl jaukāk sagaidīt, ja ne ar piepildītu pasta kastīti.<br /><br />sen jau kā nekas šādā veidā nav saņemts. arī jaukās lietas citreiz aizmirstas. un šodien ir kolosāla sajūta atkal izjust šo pasta saņemšanas prieku. <br /><br />jūs ziniet, ka šo es vienmēr novērtēšu. un adrese nemainīga:<br /><br /><br />Zaļā iela 5<br />Rīga<br />LV-1010updateurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:161002009-08-24T15:41:002009-08-24T15:41:002009-08-24T14:04:32Z2009-08-24T14:04:32Zšodien atkal ir tā patīkamā kņudoņa vēderā. rīt 11:45 lidmašīna uz Simforopoli. teikšu atklāti, ka gaidu ar nepacietību. <br /><br />lidostā biju arī sestdien. nav labi ilgi tur uzturēties, jo tā atmosfēra pati mudina jau kaut kur doties. par nelaimi, man sanāca tur tā ilgāk pabūt. un ar māsu jau visādas foršas lietiņas uz nākamo gadu izdomājam. piemēram, ka vajag musm kādu apmaiņas skolēnu mājās nākamgad. pēdējais gads, kad to reāli var izdarīt. <br /><br />laiks tiešām ir piepildīts, ja viskautkas tiek darīts. un ja ir visādi cilvēki apkārt. un šīs brīvdienas bija vienas no šādām. māsu svētki, Lindas draudzenes no Vācijas, kuras ciemojas, vācu meitene, kura pie mums pāris naktis paliek, līdz tiek īstajā ģimenē, kas pašlaik ir atvaļinājumā, mans pasākums ar darba kolēģiem (kurā, starpcitu, arī karaoki uzlaidām. dejošana jau vairs nepārsteidz :P).<br /><br />pirts, peldēšanās un daudz ābolu. un es jau zinu, ka septembrī būs nākamā pirts ar maniem foršajiem cilvēkiem. <br /><br />par ko gan sūdzēties?!<br /><br />it sevišķi, ja tev ir iespēja gulēt zem klajas debess un vērot zvaizgnes. jā, naudas par maz, laika par maz un kaut kas nenotiek tā, kā gribās. bet viss jau, patiesībā, ir tikai tavās rokās!!!<br /><br /><br />nu tad dzīvojam ar dieva svētību. <br /><br /><br />:)<br /><br /><br /><br />P.S. man ir video, kur ar kolēģi salsu dejoju. ir vēlme redzēt?laiksurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:156422009-08-18T09:55:002009-08-18T09:55:002009-08-18T08:00:08Z2009-08-18T08:00:08Zir otrdiena. starp zvaniem klausos savu jauno atklājumu - John Mayer. var jau būt, ka viņam vēl ir nedaudz par agru, jo mani nepamet sajūta, ka viņš ar savām mierīgajām dziesmām būs piemērots drūmajiem rudens vakariem. nu jūs jau zināt - tā skaisti ar tēju, vilnas zeķēm un sveces liesmiņu. <br /><br />hmm...es vēl joprojām par to laiku. nesanāk man par to nedomāt. un, izrādās, es neesmu vienīgā!<br /><br />ir taču tik apbrīnojami, ka viena diena ārpus Rīgas, ārpus ierastā režīma un laika sadalījuma, ir tik piepildīta un liekas tik ilga. un tad man vienmēr rodas jautājums, vai tā laika izjūta ir pa īstam vai tas ir tikai tāds šķitums? bet citreiz ir otrādāk - diena šeit, darbā, velkas kā gliemezis. minūtes liekas stundu garas, stunas - dienu garas. manuprāt, nav viennozīmības laika jautājumā. kaut arī dzīvojot ārpus pilsētas, laika ritējums ir citādāks nekā, piemēram, Rīgā, to iespaido arī darāmais darbs. darbs ir citādāks. un ir daba. Rīgā ir cita veida darbi un ir mazāk dabas.<br /><br />bet kur iedalāmi ceļojumi? kā skaidrot to laika izjūtu, kas rodas ceļojumu laikā? jā, varam to nosaukt par citu realitāti. bet ko tad tas īsti nozīmē - cita realitāte!?<br /><br />viena no tēmām, par kuru domāt un domāt un atbildi neizdomāt.<br /><br /><br />tagad laiks otrajai rīta tējai.Zaļās ielas rezidenceurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:154262009-08-13T09:52:002009-08-13T09:52:002009-08-13T09:49:20Z2009-08-13T09:49:20Ztāds ir nosaukums.<br /><br /><br />laiks skrien nemanot. es to nemaz nejūtu. vai arī iekrīt otrā galējībā - velkas. bet arī tad es to nejūtu.<br /><br />ir tā dīvaini nedaudz.posmiurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:152202009-06-14T17:44:002009-06-14T17:44:002009-06-14T14:45:05Z2009-06-14T14:45:05Zšķiet, ir pienācis laiks. citiem vārdiem, iespējams, man vienkārši atkal ir vēlme uzrakstīt ko publiskāku. <br /><br />ir jāklausās Four Tet. un par spīti lietum ārā aiz loga, jādomā par siltu vasaras blāzmu. mašīna, vaļā logi vai jumta nav vispār. ceļš. tā ir tā sajūta, kas mani nepamet pēdējās dienas. virzība, bet ne tikai ārēja. ar iekšēju dinamiku. <br /><br />mana atgriešanās pie sevis visa pavasara garumā.<br /><br />posmi noslēdzas. un sākas no jauna. es nejūtu pārmaiņu robežas, bet redzu tās pēc tam. <br /><br />es dzīvoju. izdzīvoju. un dejojot atslēdzu visas domas. tikai mūzika, mans ķermenis un es pati. un es ceļu pieminekli ikkatra mirkļa patiesumam.2urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:150062009-04-08T15:44:002009-04-08T15:44:002009-04-08T13:04:02Z2009-04-08T13:04:02Zes šodien gandrīz pīpēju. tāpat kā es gandrīz pīpēju vakar, aizvakar un visas pārējās dienas. man patīk iedomāties, kā es ieeju veikalā, izšķiežu ap Ls 2, izeju ārā, izvelku sērkociņu un velku to gar kastītes malu. gar to, gar kuru parasti velk, lai dabūtu uguni. un es ievelku dūmu. aizveru acis. paturu šo dūmu nedaudz ilgāk sevī, kā vajadzētu, un tad lēnām izlaižu to brīvībā. ir labi. ir vienkārši labi. <br /><br />un nez kāpēc mani vairāk sajūsmina pati doma, ka es to varētu darīt, nevis, ka ja es to patiešām šajā brīdī darītu. <br /><br />bet šī noturība ir tikpat gaistoša kā viss pārējais. <br /><br /><br />un vēl es ļoti ceru, ka viss ir pareizi, kā pašlaik notiek. kurp eju un ar ko eju. pat ja eju viena. visam pārējam ir jābūt mana prāta radītām iedomām, kurām ar prātiskumu nebūt nav nekāda sakara. saules gaismai šīs iedomas jāizbalina tik spēcīgi, ka tās kļūst caurspīdīgas un pāri nepaliek nekas. jo es pati jau cenšos, cik vien varu. vienmēr nav viegli. un citreiz ir pārlieku viegli.<br /><br />mana problēma paliek nemainīga. es esmu tā, kura mācās ar to apieties. <br /><br />es tik ļoti priecājos par gaismu.***urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:146382009-04-08T10:51:002009-04-08T10:51:002009-04-08T07:53:45Z2009-04-08T07:53:45Zcitreiz jūtu mīlestības materialitāti.ozoldienaurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:144632009-03-30T03:12:002009-03-30T03:12:002009-03-30T00:48:30Z2009-03-30T00:48:30Zatminējos vienu patiesu gudrību - māklsu laikā beigt; māklsu laikā aiziet. gribējās jau nu sevi paslavēt, ka tieši šovakar/ šonakt pēc tās arī vadījos. <br /><br />katram pasākumam ir savs ievads, kulminācija un nobeigums. un nav viegli noķert to mirkli, kurā aiziet tā, lai paliktu vislabākās atmiņas. un, man liekas, ka es šonakt aizgāju savā ozoldienas kulminācijā. vakars tiešām bija izdevies - kūkas, pīpīte un, jā, protams, labi cilvēki. <br /><br />ir vēl pāris lietas, kuras savā šīs nakts atklātumā vēlos uzrakstīt. <br /><br /><br />kaut kad senā rudenī rakstīju par to, ka atvadoties savā prātā ceļu tādu kā pieminekli. ir tā, ka es to vairs nedaru. <br /><br />pavisam negaidīti ir sabrukusi arī kāda ļoti būtiska manas esības daļa. proti, pārliecība, ka tas, ko redzu ar savām acīm, ir kaut kas ļoti īpašs. lai nepārprastu, paskaidrošu, ka tā ir tīri vizuālā pasaule - gaismas spēles, sīkas lietas apkārtējā dabā, vidē, kam pievēršu uzmanību. un kuras izceļu sava askētiskā skaistuma un necilības dēļ. muļķīgi biju iedomājusies, ka tikai man vienai ir tāda spēja tam pievērst tādu uzmanību. tāpēc ir laba sajūta, tā teikt, nolaisties uz zemes un nepārvērtēt savu nozīmību vispārējā kosmosa atīstības gaitā. un godīgi - ir vieglāk apzināties savu eksistenci, apzinoties savu necilību. jo uz kopējā fona es nemaz neesmu nekas TIK īpašs, lai mani ievērotu. vieglāk ir dzīvot domājot esam pavisam vienkāršam cilvēkam.<br /><br />visvairāk tajā nepīpēšanas lietā man patīk tas, ka es varu smaržot tā, kā man gribas, lai es smaržoju. jo man ļoti nepatika, ka smaržoju pēc pīpīšu dūmiem un pati to jutu. ka mani mati var smaržot pēc svaiguma. un ka tad, kad esmu kādam tuvu, viņš sajūt manu, nevis pīpīšu smaržu.<br /><br />un tā smaržu būšana tomēr man ir kā narkotika. man patīk sasmaržot. tāpat kā man patīk samīļot. ar narkotikām gan varbūt būs pagrūtāk iztēloties, jo nezinu, kā jūs, bet es ta ka īsti neesmu mēģinājusi (un diez vai to arī kādreiz darīšu). es varu to salīdzināt ar kādu ēdienu, kas ir pagaršots un pēc tam gribas dabūt vēl un vēl. un vēl. bet nevar. tā man citreiz ir. un tāpēc man citreiz gribas tā visu daudz un uzreiz. intensīvi. bet viss ir kontrolējams. arī šitie mani mazie prieciņi.<br /><br />un, jā, es tomēr savā ziņā esmu vecmodīga. varbūt, kā mans gudrais ex-kursabiedrs reiz teica, un es varētu viņam šajā brīdī pievienoties, neesmu piedzimusi savā laikā. lai vai kā tur ar tādām hipotētiskām izvirtībām, ir lietas, kuras tehnikas pasaulē man liekas tumša bilde. un tas, ka nezinu un savā ziņā nepūlos uzzināt, citreiz liek man justies muļķīgai. liek justies arī nedaudz neērti, jo, kā, redz, tā, es to nezinu. nu, nezinu. un viss. bet tas jau nemazina to, ka jūtos muļķīga. <br /><br />jopcik razīt - rīt būs pagrūti! bet nekas. šonakt bija ļoti jauks gājiens uz buduāru. negaidīti silts, ka pat cimdus nevajadzēja vilkt. arī gaismas Daugavas ūdeņos bija siltākas. ne tik asas. <br /><br /><br />--<br />arlabunakt'vau!urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:142502009-03-26T00:20:002009-03-26T00:20:002009-03-25T22:20:32Z2009-03-25T22:20:32Zdomājam grandiozas domas un rīkojamies!!!atklāsmesurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:138912009-03-25T00:08:002009-03-25T00:08:002009-03-24T22:50:57Z2009-03-24T22:50:57Ztāda jau tā dzīve ir - ir brīži, kad jūties superīgi, un ir brīži, kad nejūties tik superīgi. mūžīgs augšup-lejup pa šo kalnu. neticami ilgu laiku man nebija, ko teikt. vismaz tā atklāti un šeit. un man ir prieks par manu pacietību. ka nerakstīju tikai tāpēc, lai rakstītu. un man ir prieks par pacietību arī daudzās citās lietās.<br /><br />šīs divas pēdējās dienas patiešām ir bijušas skaistas atklāsmju dienas. protams, ne jau par visām es jums stāstīšu. taču par dažām gan. <br /><br />==<br />you know, girls, let's get a bit crazy!!!<br /><br />and I mean it!!!<br /><br />==<br /><br />par to es domāju vakar. par realitāti un to, kas mums notiek galvā (sapņi, iztēle, iedomas, vēlmes?). negribu, lai tas, ko vēlos, tā arī paliek nepiepildīts vai piepildīts daļēji.<br /><br />visam vajadzētu būt tik vienkārši. gandrīz kā tajā piektdienas naktī. biju jau piemirsusi, cik tomēr forši ir bučoties! un tas attiecas ne tikai uz šito leitu. uz visām pārējām arī. <br /><br />es gribu ielaist nedaudz "blondumu" savā dzīvē. un domāt daudz, daudz mazāk. gribu izjust vairāk, kā tas ir - būt sievietei. es gribu tērēt naudu lupatu veikalos, es gribu ļauties skaistumkūrēm, es gribu baudīt sauli un ,jā, es gribu visko līdzīgu. <br /><br />un esmu pārliecināta, ka neesmu tāda vienīgā. <br /><br />es gribu baudīt ar acīm, ar rokām, ar degunu un arī ar ausīm. interesanti, bet, piemēram, šī vakara filmu es atcerēšos tieši skaisto kadru dēļ. jo visas tās lietas es redzu līdzīgi kā tajā filmā. no dienas dienā. ik mirkli. <br /><br />nesen dzirdēju noformulējam domu, kuru pati labāk nebūtu varējusi noformulēt (tagad, protams, vārds vārdā vairs neatminēšos, taču doma paliek tā pati). tajā brīdī gan tas neattiecās uz mani, taču šobrīd tam nav nozīmes. jo šajā brīdī varu to izmantot šajā un savā kontekstā - ir brīži, kad liekas, ka viss iet lejup un lejup; spēki tiek izsmelti, līdz vairs nezini, kur likties. un tad vienā brīdī pārņem sajūta, ka esi atdzimis. bet to brīdi, kurā tas īsti ir noticis, tā arī īsti nevari konstatēt. un tas, manuprāt, ir tas pats apbrīnojamākais. Dieviņš mūs pārsteidz nesagatavotus. un Viņš par mums parūpējas īstajā brīdī. <br /><br />es jūtu, cik ļoti Viņš par mani rūpējas. <br /><br />un vēl man patīk tas labais satraukums, ejot uz baznīcas priekšu. [un man patīk, ka man ir kāds blakus un mani iedrošina ļauties šim satraukumam. jo viena pati to nedarītu]<br /><br /><br />un, jā, manas dārgās dāmas, zinu, ka jums vēl palicis pēdējais posms akadēmiskā grāda iegūšanā, taču, ļoti ceru, ka tas neliegs jums arī - to get just a bit crazy this spring! <br /><br />paldies, paldies, paldies par šodienas negaidīto un ļoti oriģinālo pārsteigumu. <br /><br /><br />*vai zinājāt, ka mūsdienu angļu valodas valodas vārds "friend" radies no senangļu "freond". un tas savukārt no "freon", kas nozīmē "mīlēt"?šodienas "vienkārši tici vai netici" stāstsurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:135792009-03-04T00:20:002009-03-04T00:20:002009-03-03T22:31:39Z2009-03-03T22:31:39Zierados darbā. rīts kā jau rīts. slēdzu iekšā datoru, kaut ko čaloju ar vienu darba kolēģi. neatceros vairs pat īsti, kā tā saruna aizsākās, bet katrā ziņā tā noveda pie šīs dienas stāsta. aizsākums, šķiet, bija viena kristīgā dziesma, kura ļoti bieži skan pa radio un ir iekļauta kaut kādā kristīgo dziesmu izlasē. dziesmu, protams, biju dzirdējusi, bet nekad nebūtu aizdomājusies, ka tā ir kristīga dziesma. <br /><br />tā nu viņa man prasa, vai es ticu Dievam? mana atbilde: jā. īsa pauze. jautāju atpakaļ, vai viņa tic dievam? viņas atbilde: jā. <br /><br />[interesanta saruna plkst. 9:00 no rīta]<br /><br />tad viņa saka, ka pastāstīs stāstu par vienu draudzeni, kura ir redzējusi garīgo pasauli. to pasauli, kuru parastam mirstīgam nav lemts redzēt. diemžēl tajā brīdī jau sāka zvanīt dārgie klienti un tā tā saruna ievilkās pusdienas garumā starpzvanu pauzēs.<br /><br />viņas draudzene ir kristiete, kura vēlējās, lai viņai būtu iespēja redzēt garīgo pasauli. viņa lūdza Dievam iespēju to redzēt. vienā dienā tā arī notika. viņai bija iespēja redzēt eņģeļus. esot 3 dažādu veidu eņģeļi, no kuriem 2 viņai ir parādījušies. tas 3 ir tas vissvarīgākais un nozīmīgākais.<br /><br />tad viņa lūdza redzēt arī garīgās pasaules slikto pusi. ja ir eņģeļi, tad pastāv arī pretspēks - dēmoni. viņa lūdza to Dievam un viņš deva viņai šādu iespēju. <br /><br />mani, protams, ineresēja, kā viņa ar to var sadzīvot. jo reiz ieguvis spēju saredzēt, redzi visu atlikušo mūžu. sākumā esot bijis nepierasti n pat varbūt biedējoši. bet tad viņa ar to ir apradusi. un tagad var arī pat ar viņiem sarunāties.<br /><br />interesanti.<br /><br />tas tomēr ir gatavības jautājums - vai vēlies redzēt to, par ko jau, teiksim, nedaudz savādi ir apjaust.nākamais posms?urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:134452009-02-25T23:14:002009-02-25T23:14:002009-02-25T22:15:28Z2009-02-25T22:15:28Znākdama no dejām, reflektēju sevī. mēģināšu būt pēc iepsējas konkrētāka un īsāka. doma attīstījās tās brīvā un nepiespiestā formā. vai tās impulss bija mise, vai kas cits, šajā brīdī jau ir mazsvarīgi. vēlējos, lai tas viss nepaliek "gaisā karājoties", jo man tas viss ir ļoti nozīmīgi.<br /><br />1.esmu noilgojusies/man pietrūkst diena/vakars/nakts ar sarunām nu tā pa dušam. ar priekšspēli, kulmināciju un nobeigumu. tā mierīgi, intīmi ar tēju un svecēm. labu mūziku fonā. tā, lai man nav jādomā par laiku, kurš iztek. un man jādodas prom, tāpēc, ka vienkārši ir likumi, kuri neatļauj atrasties attiecīgajā vietā. un ka ir kādas vietas, kur man pašai pēc kāda laika jābūt. nejust laika klātesmi. un nejauši atskārst, ka ir jau rītausma.<br /><br />2.ko es vēlos?<br /><br />zem šī punkta ir vairākas apakšdomas. šodien sākas Lielais gavēnis. otrais manā mūžā. un, jāsaka atklāti, pirmais bija ļoti veiksmīgs. tāpēc ir tikai loģiski, ka atskatījos uz pēdējiem diviem mēnešiem - kas ir izdarīts no tā, ko vēlējos izdarīt. un izdarīts ir ļoti daudz, kas ir apsveicami. esmu ievirzījusi savu dzīvi kaut kādās sliedēs, kas mani pašlaik apmierina. <br /><br />bet - kas sekos pēc tam? šis jautājums lieliski sasaucas ar jautājumu nr.1. <br /><br />nenoliegšu, ka mani biedē domas par pēc-Spānijas laiku. pieļauju, ka neesmu vienīgā, kura izjūt laiku burtiski skrienam. viena, otra, trešā nedēļa. nepaies ne mirklis un arī Spānijas ceļojums būs pilnā pilnbriedā. un pēc tam kārtība, kas ir bijusi līdz šim, vairs nebūs. īpaši, ja ņemu vērā faktu, ka lieliskā Baibačka, iespējams, būs citur. un ir vēl cilvēki, kuri šeit nebūs. bet es ļoti pieķeros cilvēkiem. <br /><br />3. šis pavasaris ir ļoti līdzīgs pagājušajam. kāpēc? tāpēc, ka jautājumi ir tie paši. tie paši lieliskie jau augstāk minētie. atšķirība ir tikai tā, ka man nav jāgatavojas tīri uz iniciācijas rituāla argumentētam bakaulaura eksāmenam un jāraksta bakalaura darbs. nav tās eiforijas sajūtas, kas aizmiglo prātu. (jā, jo man bija eiforija, LKA beidzot. nevar nebūt.) bet, ja tas viss palīdzētu, būtu jau labi. ne vella nepalīdz! un uz to jautājumu "ko es galu galā vēlos?" vēl joprojām nemāku atbildēt. ir ļoti svarīgi, kas seko pēc tam. ir ļoti svarīgi zināt, ko tu vēlies, kas lai seko pēc tam.<br /><br />4. man ir vajadzīgs vieds, racionāli un loģiski domājošs vīrietis, kurš man palīdzētu to visu izspriest. ideāli šai lomai derētu, kāds vācu tētis. viņi tomēr ir spečuki, cik esmu redzējusi, kaut arī mākslinieciski tendēti. žēl to teikt, bet mans tētis šai lomai neder. lai arī viņu ļoti mīlu.<br /><br />5. mani vajag pabikstīt. vakar Baibačka prasīja - vai esmu ko skatījusies sakarā par brīvprātīgo darbu un lai ņemu Ievu līdzi. vakar nevēlējos to atzīt (aizbildinos ar nogurumu vakaros un nespēju vairs paskatīties uz datorekrānu, kā arī laika ierobežotību - cik muļķīgi!), bet neesmu to darījusi. katru dienu atlieku to uz nākamo dienu. kāpēc? kas to lai zina! iespējams, kas tas arī ir saistīts ar manu neziņu.<br /><br />6. vai es vēlos 3 reizi savā mūžā mesties iekšā pilnīgi nezināmā procesā? respektīvi - braukt uz svešu valsti,īsti nezinot, kur būšu un ar ko būšu. man ļoti patīk cilvēki, kas jau visiem ir lieliski zināms, un man nav problēmu ar kontaktu dibināšanu, taču šobrīd kaut kā tomēr gribās jau arī kaut ko zināmu. nu tā - lai ir kas pilnīgi jauns, bet ir arī kas zināms. nezinu, vai šito domu var tā skaidri uztvert..<br /><br />7. ir vēl daudz visādu mazāku domiņu, kuras izriet no šitām visām. un viss, viss ir savā starpā cieši saistīts. un par šito es labprāt parunātu tādā vakarā, kā rasktīju punktā nr.1. zinu, ka neviens jau nevar pateikt, ko kādam citam iesākt. bet es ticu visādiem impulsiem no malas. kaut kam, kas tevi pagrūž uz vienu vai otru pusi. tādējādi viss ir Dieva rokās, bet šis tas ir arī manās. <br /><br />P.S. varbūt es šovakar esmu pārāk iespringusi, bet, nākot uz buduāru, sapratu, ka nevēlos attapties vēlreiz tādā pašā situācijā, kā pagājušajā rudenī. ka jāraud uz pleca par savu neziņu un vājumu. ka viss ir palaists pašplūsmā, cerībā, ka gan jau būs labi. dzīve ir jāplāno. un būtu tik jauki, ja to varētu saplānot tikpat viegli, kā uzrakstīt bakalaura darba plānu.lidoturn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:131012009-02-12T23:33:002009-02-12T23:33:002009-02-12T21:40:41Z2009-02-12T21:40:41Zceturtajā naktī putni ir savā vietā. atgādinot šūnas grafisko formu, kāda atrodama bioloģijas mācību grāmatās. un šonakt tie sarunājās skaļāk nekā citas naktis. varbūt tāpēc, ka siltāks. varbūt tāpēc, ka atkal ir kas sakāms.<br /><br /><br /><br /><br />paldies. paldies. paldies. <br /><br /><br /><br /><br />esmu kā verbāla caureja. pasaku visu, bet ne visu. <br />esmu klusa kā kaps. nepasaku neko, bet tomēr visu.<br /><br /><br />neesmu es kaut kāds strautiņš, no kalna ripojošs. esmu pats ūdenskritums. vesels vulkāns. <br /><br />arvien, vēl aizvien es gribu vairāk. un tas ir tur iekšā, kur nevaru ieskatīties. bet tas ir tur un kņudina un kutina, un neliek mierā. liek būt. liek mīlēt un liek raudāt. liek lēkt un liek apsēsties. liek tevi samīļot. un arī sevi. <br /><br /><br /><br />ar labunakti.es aizņemosurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:128592009-02-08T22:41:002009-02-08T22:41:002009-02-08T21:28:45Z2009-02-08T21:28:45Zlaiks ir mānīgs. <br /><br />šodien man tas liekas kā sātīga sviestmaize ar sieru, tomātu, gurķi un kādu mērci vēl pa virsu. un es kožu un kožu šo sātīgo gardumu ar sajūtu, ka nekad to nenotiesāšu. bet nevaru ne īsti pārstāt, ne īsti turpināt.<br /><br />laiks ir tik sablīvēts kā šī sātīgā sviestmaize. ne spraudziņas tīra skābekļa.<br /><br />meloju.<br /><br />tīrs skābeklis bija pagājušajā otrdienā, kad piecēlos, īsti nezinādama, ko pasākt līdz norvēģu valodai, Ievai&biļešu pirkšanai un Bupei. es nejutu laiku, jo nebija, kur steigties. es gāju lēnām. un spīdēja saule. es runāju lēnām. un aizvēru acis. un nedzirdēju ūdeni skalojamies. <br /><br />jā, es domāju par laiku. atkal jau. es domāju par traktoristiem, kuri nemaz nav traktoristi, par dejām, par darbu, par izklaidi. es domāju par tiem, kuri ir šeit, un par tiem, kuri ir prom. es uzjautrinos līdz ar veselīgu ķiķināšanu - kritiķim tomēr ir būt tik viegli! tikai noturēt mugurkaulu pēc tam prast. <br /><br />traktorists ir beidzis skolā 9 klases. ir ļoti mīļš un kautrīgs. nerunā īpaši daudz. bet viņš visu sestdienu pavadīja kopā ar 3 trakām Lēnertēm un 2 Nila atvasēm, līdz galva sāka sāpēt. mēs aizvilkām viņu līdzi slidot, kaut arī pirms tam viņš nebija uz slidām stāvējis. viņš pierādīja, ka to spēj un vēl ļoti labi. atšķirībā no manis, ne reizes nenokrita. viņš ēda ar mums kopā. un naktī mēs gājām pastaigāties, kaut arī man bija jau spēku izsīkums. vēlreiz pārliecinos, cik būtiska ir vecāku roka vai vienkārša viņu klātesme, pareizie līdzcilvēki (ja mugurkauls vājāks) un, jā, ir jābūt vēl kaut kam, ko vārdos ielikt nespēju. bet, man šķiet, ka viņam ir mērķis, par kuru viņš sapņo. un tas viņu padara citādāku no visiem tiem pārējiem, kurus pēdējo nedēļas nogaļu laikā esmu paspējusi redzēt. vairāk pagaidām es nedomāju. man ir vienkārši interesanti. jo es dzīvoju citā realitātē. <br /><br />tik ļoti priecājos par dejām! mūs tā parasti izmoca, bet sajūta tik laba. patiesībā, tas manī izraisa līdzīgas izjūtas kā slidošana vai skriešana. esi tikai tu, tavs ķermenis un telpa. tas man viennozīmīgi bija pietrūcis pēdējo 2 mēnešu laikā. <br /><br />darbs. no comments. viss tāpat skaidrs. es vēl mācos.<br /><br />jā, un nāk pavasaris. arvien tuvāk un tuvāk. <br /><br />un man gribās sātīgu sviestmaizi. ar sieru, tomātu un gurķi.urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:125872009-02-03T14:16:002009-02-03T14:16:002009-02-03T12:17:24Z2009-02-03T12:17:24Zmans kaktuss beidzas nost!<br /><br /><br />pilnīgi jūtu, kā tas lēnā agonijā mocas.<br /><br />man vajadzēs jaunu.tuvumsurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:124572009-01-30T00:11:002009-01-30T00:11:002009-01-29T22:27:06Z2009-01-29T22:27:06Zes esmu es. un tu vēl joprojām esi tu.<br /><br />tas neliedz man vēlēties neiespējamo. un apzināties šo neiespējamību. <br /><br />es atklājos. un vēlos, lai tu darītu tāpat. <br /><br />kā vienkārša formula.atgādinājumiurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:120872009-01-25T22:41:002009-01-25T22:41:002009-01-25T21:12:25Z2009-01-25T21:12:25Z5 darba dienas var paskriet nemanot. 2 brīvdienas var paskriet vēl nemanītāk. <br /><br />un vēl jo vairāk tāpēc, ka tās ir kā divas pasaules. vismaz man tā šodien liekas. <br /><br />dažreiz prieks par jauki pavadītu laiku ir tik liels, ka īsti nezini, kur likties. tāda sajūta, ka var lēkāt, dancot, skraidīt ap māju basām kājām un uzgavilēt priekā jebkuram pretīmnācējam. šovakar esmu nedaudz pieticīgāka un veicu tikai šo nelielo ierakstu savā blokā. <br /><br />negaidīti pavērsieni brīvdienu plānojumā ar naksnīgiem izbraucieniem pa slidenu ceļu. secināšana, ka Tukuma vienīgais klubs īsti nerullē jau no ārpuses. Evas sacensības. lidojošā brīvība slidojot. mierīgā svētdiena ar mašīnas atslēgas nedarbiem.<br /><br />patiesa saruna pēc neticami ļoti ilga laika ar tēju un sveces liesmu tajā manā īpašās enerģijas vietā Tukuma mājā. tuvums, tuvība. ar vārdiem. un bez tiem. tas viss, kas man ir tik ļoti svarīgs. <br /><br />mēs jau zinām tik daudz. bet nekad nebūs gana. jo nekad nebūs garlaicīgi. mazo skaisto lietu atgādinājumi par to, kas vēl joprojām ir būtisks. un tāds paliks. ir tikai jārūpējas.<br /><br />piedošanas saņemšana un piedošana sev.stulbumsurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:119132009-01-22T21:43:002009-01-22T21:43:002009-01-22T20:18:46Z2009-01-22T20:18:46Zman ir jāatvainojas par manu šī vakara apciemojuma ne visai labo omu. man nepatīk tādai doties ciemos, bet tajā pašā laikā dažreiz nevaru sevi apvaldīt un tas nāk ārā. it sevišķi, ja cilvēki, ar kuriem esmu kopā, ir tādi kā savējie. es kļūstu vaļīgāka. arī tad, ja prāts nemierīgs. un sadarīts stulbumu stulbums. foršāka tomēr komiski labdabīgā vaļība.<br /><br />es tik ļoti neciešu savu izklaidību, neuzmanību, stulbumu un neaptēstību. <br /><br />un man arī nepatīk, ka šis ieraksts būs kā rakstiski vārdiska caureja, lai to visu dabūtu arā no sevis. <br /><br />nu kā gan var, lēnām griežot mašīnu riņķī atpakaļgaitā, iebraukt laternas stabā un iedauzīt lukturi!? kā gan varu būt tik neuzmanīga un izklaidīga!?<br /><br />mans ideālistiksi noskaņoti palikušais tētis galīgi nebūs priecīgs. un es, savukārt, nezinu, ko lai tagad iesāk. <br /><br />līdz tam brīdim šī diena bija lieliska, cik nu tā var būt lieliska, pavadot to darbā. visu dienu priecājos par vakara apciemojumu un tā. <br /><br />un vēl es neciešu savu vājo gribu, kas man atļauj aizdoties uz veikalu un nopirkt saldus mīklas izstrādājumus (kas būtu mazākā bēda) un pīpītes, kuras man patiesībā negribās. kuras ir kā sasodīti stulbs ieradums un apmāns, ka to dūmu ievilkšana palīdzēs. ne vella nepalīdzēs! un ne vella nepalīdzēja! viss, kā vienmēr, ir manā galvā. <br /><br />šim, kā nekā, vajadzēja būt vairāk jaukam vakaram. <br /><br />un tā kā viens šāds stulbums ir pietiekoši spēcīgs, tas ir spējīgs paraut vaļā vēl citus stulbumus, kuri kā slimība mūsos mājo. kā mani tas kretinē ārā!!! (atvainojos par izteicienu)<br /><br />varētu kaut ko kaut kur šķaidīt!<br /><br />šovakar esmu ļoti dusmīga uz sevi. un nav nemaz tik viegli pārstāt nedusmoties. nav tik viegli pārstāt neuztraukties.<br /><br />un vēl es tik ļoti neciešu savu sarežģītību! jopcik razīt. tas var tā kaitināt. <br /><br />sasodīts!<br /><br />tagad dzeršu tēju un ēdīšu savas sasodīti garšīgās bulkas..urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:116462009-01-21T23:05:002009-01-21T23:05:002009-01-21T22:26:52Z2009-01-21T22:26:52Z----<br /><br />es esmu es. un tu esi tu.<br /><br /><br />----<br /><br />Vinters pie mana buduāra gaiši zilās sienas ir vienkārši lielisks.<br /><br /><br /><br />----<br /><br /><br />atkal snieg.<br /><br /><br />----<br /><br />un Madrugada. step into this room and dance for me...<br /><br />[<a href="http://www.youtube.com/watch?v=OBxGj3R0za0&feature=related">http://www.youtube.com/watch?v=OBxGj3R<wbr />0za0&feature=related</a> - tikai jāklausās]tā sālsurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:112762009-01-21T00:39:002009-01-21T00:39:002009-01-20T22:44:31Z2009-01-20T22:44:31Zjā, tā sāls tomēr ir nogulēto stundu skaitā.<br /><br />nakts no svētdienas uz pirmdienu: 1:00 gulēt, ceļos īsi pēc 7:00 -&gt; jūtos sasodīti sūdīgi visu dienu [bet varbūt vainīga pirmdiena kā tāda?]<br />nakts no pirmdienas uz otrdienu: 2:20 gulēt, ceļos īsi pēc 7:00 -&gt; jūtams možums cauru dienu.<br /><br />interesanti, kā būs rīt?<br /><br />par to gan domāšu rīt, citējot slaveno Skārletu O'Hāru vai kā tur pareizi bija.<br /><br />mans Vinters vēl nav pie sienas. šaim ōn mī. neatcerējos un tad jau vairs nebija laika, kad ieskriet veikalā nepieciešamajam materiālam, ar ko piestiprināt. buduārā vajadzīgā līmmateriāla nav..komplikācija.urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:111392009-01-18T23:01:002009-01-18T23:01:002009-01-18T22:35:29Z2009-01-18T22:35:29Zkomplikācijas nav. <br /><br />tā es šovakar gribu sākt savu ierakstu. <br /><br />es zinu, ka drīz jau man sāks nākt miegs un būs jāiet gulēt.<br /><br />pulkstens ir 23:06.<br /><br />tāpēc jāpasteidzas. ar domu, vārdiem un ierakstu. <br /><br />jo vēl ir jāpalasa.<br /><br />jā, es esmu tādā kā nelielā zināšanu vakuumā. man gribās nedaudz zināt. paškontrole dažreiz ir ļoti grūta. bet draudziņš slinkumiņš ir kā labākais draugs. <br /><br />pulkstens ir 23:10.<br /><br />es skaitu minūtes un vēlos paspēt vairāk, nekā iespējams.<br /><br />jau 23:11.<br /><br />vēl ir ziema, bet es jau jūtu pavasari nākam. pirmoreiz to sajutu pagājušajā sestdienā, 10. janvārī. arī šorīt, ejot un pēc tam mājās no bazņeicas nākot, to jutu. man jau patīk ziema. ar to dūmaku, kas rodas pie sala, un sauli. tāda sirreāla sajūta. un man ir labi. ar sevi un pasauli. <br /><br />pulkstens ir 23:16.<br /><br />būs daudz jāstrādā. vairs nekādas gurķošanās. žēl. šodien skaitīju stundas, kuras pavadīšu strādājot, bet kuras varētu pavadīt citādāk, ja nestrādātu. vai es tās piepildītu tā, kā tagad iedomājos tās piepildām? diez vai. es, droši vien, neizdarītu ne pusi no tā, ko iedomājos. tāpēc labāk strādāt. celties septiņos, sākt deviņos un beigt piecos. ļauties pēcpusdienas burvībai un vakara izvirtībām. nakts vēl joprojām mani sauc. un par spīti nostrādātajām stundām es paspēšu visu to, ko iedomājos darām arī nestrādājot. viss ir darīšanas jautājums. tātad - nekādas žēlošanās.<br /><br />pulksten 23:20 es turpinu ar nākamo domu.<br /><br />jā, man nedaudz pietrūkst intimitātes. aizmirstot vietu, laiku, ārpasauli. Tu un Es. <br /><br />zinu, jau zinu. man jābūt pacietīgai! un es tāda arī esmu. nevar visu gribēt vienlaicīgi. tagad man ir daudz kā cita. bet ko lai dara, ka tā mana būtne tāda ir. dažreiz tā alkst pēc intimitātes. pēc Tevis un manis. un nekā cita. bet bieži es par to nedomāju. lai nesāk gribēties vēl vairāk. tā es ar sevi esmu sarunājusi. <br /><br />pulkstens ir 23.25.<br /><br />rīt pie sava buduāra gaiši zilās sienas tiks pielikta Edgara Vintera Rīgas monotipija. redzams pulvertornis, ieliņas un cilvēciņi ekspresīvi impresionistiskās izteiksmēs. tā šodien tika atrasta Tukuma pagrabstāva nu jau iztīrītajā telpā. un man ļoti patīk, ka tā ir tāda... nobružājusies. <br /><br />ir 23:31.<br /><br />lai arī krīzes laikos tā ir ekstra, man tomēr patīk, ka man ir mašīna. ir vienkāršāk. man ir vienkāršāk. visādā ziņā. <br /><br />23:34 es beidzu šī vakara ierakstu.dzīvosim labākurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:107912009-01-15T23:31:002009-01-15T23:31:002009-01-15T21:31:43Z2009-01-15T21:31:43Z<a href="http://www.animalssavetheplanet.com/?page=home">http://www.animalssavetheplanet.com/?pa<wbr />ge=home</a>urn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:107002009-01-13T00:30:002009-01-13T00:30:002009-01-12T22:40:14Z2009-01-12T22:40:14Ztuvu esi<br />vēl tuvāk gribās būt<br />un neapdedzināties<br />atklāties un izgaršot<br />kā visgaršīgāko saldējumu<br />mutē kūstošu ar tām skudriņām<br />pār muguru skrienošām<br />jo tuvu esi<br />un vēl tuvāk gribās būt<br /><br /><br />---<br /><br />šodien nedaudz smieklīgi.<br /><br />atgriežos bērnībā un trešdaļu vakara skatos manu savulaik mīļāko multfilmu. <br /><br />[ Sailor Moon ]<br /><br />tad saņemu e-pastu un visnotaļ interesantu fotogrāfiju.mazās skaistās lietasurn:lj:klab.lv:atom1:neodaina:102902009-01-10T11:59:002009-01-10T11:59:002009-01-10T10:27:31Z2009-01-10T10:27:31Zjā, mazās skaistās lietas. atkal jau. kā vienmēr. un vienmēr. <br /><br />es šajā otrajā skaistajā rītā vēlos uzrakstīt par to otru lietu, par kuru minēju iepriekšpēdējā ierakstā. kura sākotnēji ir tapusi uz papīra un tagad noteikti izskatīsies citādāk, nekā sākotnēji. jo tas bija pirmais skaistais rīts, kad traukdamās caur sniegtauriņu jūru un apbrīnojot to mainīgo ātrumu, atkal un atkal es atgriezos pie domām par neparedzamību un pārsteigumu, vārdu un klusumu, vienkāršajām patiesībām. cilvēkattiecībām. <br /><br />šodien ir cits rīts, bet man ir tikpat labi, kā tajā rītā. tā ir tāda neaprakstāmi laba sajūta, ka ir vienkārši labi. ar sevi. ar pasauli. <br /><br />neko jaunu jau nepateikšu, bet tomēr ir sajūta, ka vajag. man pašai. lai nebūtu komatu, daudzpunkšu, semikolu. lai būtu trekns punkts un varētu virzīties tālāk. šādā ziņā rakstīšana ir ģeniāla lieta. <br /><br />man ļoti patīk mazās skaistās lietas. tās mani fascinē. ar savu šķietami nejaušo sākumu, vidu un beigām (kuras vienmēr ir kā jauna sākums). es nezinu, kāpēc tas mani kādā konkrētā laikā ir sācis interesēt. tā vienkārši ir. dažbrīd domāju, ka tas ir labi. dažbrīd - ka ne tik labi. jo skaistās lietas vienmēr sastāv no divām pusēm - tās tevi paceļ vēl neredzētos augstumos, iedvesmo, bet tās var darīt tevi arī skumju. tieši tāpēc, ka ir tik skaistas. un tāpēc, ka nezini, cik ilgi tās ilgs.<br /><br />Dieviņš man ir devis iespēju izjust gan augstumus, gan kritumus. vēl vairāk - Viņš ir devis ko vairāk - iespēju vērot, mācīties, analizēt un paņemt to vislabāko no visa, lai dotos tālāk. izklausās jau sasodīti vienkārši. un jau sen es zinu, ka saprast to un atrast atbildes uz tiem jautājumiem, kuri man ir, ir prakstiski neiespējami. <br /><br />paralēli gaļas un saldumu neēšanai, klusajā decembra laikā bija vēl pāris lietas, kurām pievērsos. tās, protams, nebija tik redzamas, un man ir prieks, ka tās ir pavirzījušās uz priekšu. pareizāk sakot, es sevi esmu pavirzījusi uz priekšu.<br /><br />ir grūti atrast vēl skaistāku lietu kā divu cilvēku attiecības. vienalga, vai esi viens no tiem vai arī vienkārši vēro. un tas ir tas, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu. dod tai jēgu. <br /><br />patiesībā, man likās, ka man būs vieglāk uzrakstīt to, ko vēlos uzrakstīt. lai gan - es to zinu un šoreiz ar to pietiek. <br /><br />cilvēkattiecības ir augstākā māksla. lielākais brīnums. kaut kas, ko aprakstīt ir grūti. <br /><br />būt otram, bet neatdot sevi. <br /><br />---<br /><br />pāris atziņas par Lēnerti pēdējā pusgada laikā (Lēnertes skatījumā):<br /><br />nemācēja iemācīties gribēt jauno sākumu<br />nemācēja un negribēja saredzēt un paņemt labo, lai dotos tālāk<br />nemācēja zināt, ko pati vēlas<br />nepatika sākt dzīvot vienai<br />vienaldzība kā apjukuma maska<br />negribēšana saprast, ka neviens nevar dzīvot, domāt, strādāt, mācīties, smieties utt. manā vietā<br />mistiska gaidīšana atbilžu paketes saņemšanai no kāda cita<br />aizmiršana par sevi<br />negribēšana saprast par neiespējamību būt citā laikā<br />nemācēšana pārstāt domāt un runāt īstajā brīdī<br /><br /><br />---<br /><br />es pielieku punktu. paņemu savu dzīvi rokās un veidoju to tālāk. <br /><br />turpinu baudīt laika mirkli. tā burvību. <br />turpinu baudīt jūs - jā, jūs! - jo jūs esat kolosālas<br /><br />es zinu, ka varu daudz vairāk.