09:43 pm - stulbums
man ir jāatvainojas par manu šī vakara apciemojuma ne visai labo omu. man nepatīk tādai doties ciemos, bet tajā pašā laikā dažreiz nevaru sevi apvaldīt un tas nāk ārā. it sevišķi, ja cilvēki, ar kuriem esmu kopā, ir tādi kā savējie. es kļūstu vaļīgāka. arī tad, ja prāts nemierīgs. un sadarīts stulbumu stulbums. foršāka tomēr komiski labdabīgā vaļība.es tik ļoti neciešu savu izklaidību, neuzmanību, stulbumu un neaptēstību.
un man arī nepatīk, ka šis ieraksts būs kā rakstiski vārdiska caureja, lai to visu dabūtu arā no sevis.
nu kā gan var, lēnām griežot mašīnu riņķī atpakaļgaitā, iebraukt laternas stabā un iedauzīt lukturi!? kā gan varu būt tik neuzmanīga un izklaidīga!?
mans ideālistiksi noskaņoti palikušais tētis galīgi nebūs priecīgs. un es, savukārt, nezinu, ko lai tagad iesāk.
līdz tam brīdim šī diena bija lieliska, cik nu tā var būt lieliska, pavadot to darbā. visu dienu priecājos par vakara apciemojumu un tā.
un vēl es neciešu savu vājo gribu, kas man atļauj aizdoties uz veikalu un nopirkt saldus mīklas izstrādājumus (kas būtu mazākā bēda) un pīpītes, kuras man patiesībā negribās. kuras ir kā sasodīti stulbs ieradums un apmāns, ka to dūmu ievilkšana palīdzēs. ne vella nepalīdzēs! un ne vella nepalīdzēja! viss, kā vienmēr, ir manā galvā.
šim, kā nekā, vajadzēja būt vairāk jaukam vakaram.
un tā kā viens šāds stulbums ir pietiekoši spēcīgs, tas ir spējīgs paraut vaļā vēl citus stulbumus, kuri kā slimība mūsos mājo. kā mani tas kretinē ārā!!! (atvainojos par izteicienu)
varētu kaut ko kaut kur šķaidīt!
šovakar esmu ļoti dusmīga uz sevi. un nav nemaz tik viegli pārstāt nedusmoties. nav tik viegli pārstāt neuztraukties.
un vēl es tik ļoti neciešu savu sarežģītību! jopcik razīt. tas var tā kaitināt.
sasodīts!
tagad dzeršu tēju un ēdīšu savas sasodīti garšīgās bulkas.