12:14 am - .atvadīšanās.
Es sen nebiju jutusies tik labi kā šodien. Un kā vakar. Nezinu, vai tā iemesls slēpjas Pokaiņu meža enerģijās, bet tam jau patiesībā būtu maza nozīme.Tā netverami vieglā sajūta. Neaptveramais gaismas mirdzums. Vēja vārdi, kas nomierina. Un liek domām aiziet. Vai esat kādreiz klausījušās vējā tā, ka domas nav sadzirdamas? Paliek tikai tā pieskāriens sejai, vaigiem, ausīm. Un vienīgais, ko dzirdi ir vējš, tam izskrienot cauri visam ķermenim. Atliek tam tikai ļauties, pagriezt seju. Un ļauties. ..
Es dievinu tādas dienas kā šīs divas pēdējās - nekas manā prātā netiek sarežģīts, viss ir skaidri zināms un jūtams. Vai vismaz apjaušams, kam atliek tikai sekot.
Iešana pa ielu un smaidīšana pretīmnākošam svešiniekam liekas kā slepens rituāls. Kā piederība kam tikai mums abiem zināmam. Kaut arī tas viss ir neveikli. Un tikai retais šajos platuma grādos tam ļaujas. Bet es vienalga smaidu. Stāvu iepretim Mildai un ieelpoju dzīvi, baudu saules maigumu.
Es gaidu.
Man nekad nav paticis atvadīties. Es to nemāku. Vienalga, vai tas ir kārtējais vakars, kad jādodas mājup, vai ceļojums, kurā es vai kāds cits dodas. Es cenšos šo mirkli pagarināt, iemūžināt ikkatru tā sekundi. Uztvert smaržas un skaņas. Pieskārienu. Katru reizi es veidoju pieminekli. Es meklēju jaunus vārdus, lai pateiktu to pašu. Es meklēju jaunus veidus, lai to padarītu citādāku. Pilnīgāku. Šo mirkli, kurā šķiros, lai aizietu. Kurā šķiros, lai kāds aizietu. Es cenšos to ierakstīt savās atmiņu šūnās, lai tas neizgaist. Lai es jebkurā mirklī to varētu atsaukt un izdzīvot no jauna. Kulmināciju. Vai tiešām kulmināciju?
Mana dzīve iedalās divās daļās - pirms un pēc. Vismaz tā mums stāstīja nometnē pirms pieciem gadiem, kad biju jau ceļa jūtīs savā līdz šim tomēr lielākajā piedzīvojumā. Toreiz es tam neticēju. Tagad pati to saku katrā nometnē, ja vien tur esmu. Mana dzīve un esība iedalās pirms un pēc apmaiņas gada. Mana dzīve iedalās "viss vienkārši" un "viss sarežģīti" periodos. Jo visām labajām lietām līdzi nācis ir tomēr arī ne tik labu lietu un ieradumu kopums, par kuru es pat ilgu laiku neapjautu. Attīstot labās lietas, nācās tīrīt ne mazums nezāļu. To daru vēl joprojām.
Tāpēc es nemāku atvadīties ne uz pāris stundām, ne mēnesi un ne gadu. Uz durvju sliekšņa es vēl cenšos kampt no mirkļa, baidoties, ka pēc tam viss būs citādāk. Un šajā procesā nav nekādu loģikas apsvērumu. Es zinu, ka nekas nevar tā fundamentāli mainīties. Taču mans piemineklis vienalga top. Gluži neatkarīgi no manis. Pārspīlējot pat varētu teikt, ka es dzīvoju tam mirklim, to izmisīgi negribot un vēloties izvairīties no tā.
Un tas ir absurds jau savā būtībā.
Tāpēc mans atvadīšanās process ir tik garšs. Reizēm neizprotams. Apnicīgi nospiedošs. Man. Jo man tas nepatīk, jo nevēlos celt šo pieminekli. Nevēlos stāvēt uz durvju sliekšņa un teikt nozīmīgus vārdus. Tiem nav jēgas. Tie ir iedomātā izmisumā dzimuši un līdz ar to vērā neņemami.
Es vēlos apstādināt laiku. Un valdīt pār mirkli. Labi, ka neesmu Dievs un to nespēju. Es daudz ko zaudētu.
Nekad, nekad vēl nebiju bijusi tik atklāta pret sevi par šo savu atvadīšanās pieminekļa celšanas procesu. Nekad tas man nebija licies tik absurds. Jo es nevēlos teikt to, pār ko nevaldu. Teikt, lai teiktu. Lai paildzinātu. Lai piešķirtu nozīmību.
Es lēnām, lēnām pārbīdu smaguma centru.
Ceru,ka jutīsi. Ceru, ka jutīsiet.
Skaisti sākta diena tiek skaisti noslēgta. Par nakts noskaņu parūpējās Anete (http://www.myspace.com/anetelv).
Arlabunakti.