Lai piedod sirdsapziņa, taču vakarrīts mani samulsināja tik ļoti, ka daudz nedomājot uzliku "ignōr" rasēšanai. Un gāju. Pa ielām, pa parkiem. Līdz Viesturdārzam. Tur lūkojos uz neapdzīvoto slīdkalniņu, lapu pūļiem un vēl izmirkušiem soliņiem. O. Henrija stāsti - pašā laikā!
Aiz krāgas kastaņi birst, vējš lapas sadzen kabatās, sētnieces nāk runāt.

Vēl tik ļoti patīk opji`n`omes, kas Galerijas "Salas" minikafejnīcā uz ķepiņkrēsliem kūkas ēd.

Un Janīna Kursīte viņdien televīzijā pateica "tantiņa". Nopriecājos. :)

[smaidasmaidaļūātīsmaida-rekurbūslapulapa]