Heima.
Noskatījos. Brīnos vai ne, bet šī bija vien otrā reize. Pirmā tātad bija jau labi pasen, kad to rādīja K.Suns. Filma jau kopš sensena pavasara šepat vien stāvēja, taču īsti nebija varēšanas noskatīties. Nu lūk.
Tā filma [filma?], tā mūzika, par kuru kaut ko gari un plaši sacīt ir vienkārši nepieklājīgi, bet tagad vismaz sirds atkal ir mierā.
Viņiem ir visdaiļākās vijolnieces, visdaiļākā čelliste un visdaiļākie islandiešu bērni! Ā, un vēl nu tiiik pievilcīgi, ka "z" vietā viņi visur saka "s".

Vēl 40 minūtes nedrīkstu ne aci aizvērt, jo, kā rāda prakse, tad, ja no rīta kaut kas agri jāpaveic, kaut kur jāpaspēj, vislabāk ir negulēt vispār, nevis vakarā doties pie miera un cerēt, ka pamodīsies laikā.