kā gāja? pēc pilnas programmas. turpceļa padsmit stundas autobusā pavisam saērcināja un vedināja uz domām, ka pat uz Mežancāniem nav jābrauc pa kāpnēm. nākamajās dienās agra celšanās ap četriem, pieciem. vingrošana, ēstgatavošana, mēģinājumi, mēģinājumi, koncerts, miegs, tad atkal uz riņķi vingrošana-ēst-mēģināt. turpceļa nīgrumam pie vainas bija arī pašas samulsums par to, ko gan es šeit daru, ka man noteikti nebūtu bijis te jābūt. it īpaši, ja esmu tai balss grupā, kura sagādā vislielākās kataklizmas un pastāv risks, ka tieši mūsu dēļ var arī nesanākt. un tad Rīgas mēģinājumos aizvadītās diennaktis var ieskrieties. taču nekur jau nespruksi un ir skaidrs, ka tieši tamdēļ jāžmiedz sevi bez žēlastības.

nu re, iegūt abās kategorijās zeltu laikam ir tā nekas. :)

tagad man arī ir skaidrs, kāpēc garos ceļos patērēt šņabi ir pat vērtīgi - leišletiņu robeža nudie` pārsteidza nesagatavotu.