bet nu neko, loku iekšā Valmiermuižas ziemas stipralu nr2. [šis tīk labāk par nr1, bet bail domāt, cik tad smeķīgs ir nr3] un gudroju ķecerīgas domas, ka varbūt vajadzētu otru velo. protams, pašreizējam nav ne mazākās vainas, ja, bet tam pēc definīcijas vairāk piedienas garie ceļi/neceļi, nevis laiska ripināšanās vienas Daugavas puses robežās. Līgas melnais mincis ar zeltītiem spieķīšiem darījis mani vāju, bet teorētiski nejaukākais fakts ir tāds, ka šāda tipa braucamais bija arī mans pirmais velo, pirkts lietots par 17Ls Jēkabpilī, Krustpils pusē īsi pirms pilsētas robežu pamešanas Rīgas virzienā. Visus šos laikus stāvējis laukos, bet pirms gadiem diviem, trim brālis to saveda kārtībā un nodeva sīko kaimiņbērnu gādībā. arī labi. :)