svētdiena un neko negribu. vakar piebeidzu reliņu slīpēšanu un īsi pirms desmitiem nozieķējām tos ar lineļļu. blakus kremat, khekhe, plītij papīra lapa ar žurku līmi, uz kuras pirms kādas stundas iestrēga peļuks, jau septītais pēdējo nedēļu laikā. čaukstinās tur, bet izvairos skatīties. jo tad gribēsies atbrīvot viņu.
būšu laba un mēģināšu sacept kotletes.
ko vēl?
neko, drošvien.