goda vārds, nule kā jēgu pārmīzu. pirts vakars un, vienīgais sievišķis būdams, izsaku vēlmi iet atsevišķi un pēc puikām. nu nav gluži pirtiņa blakus muižai, jāpaiet gabaliņš uz upes pusi, pa ceļam vēl dīķis un krūmi. jau sildoties palika tā neomulīgi atceroties dienā redzētās pagājšnedēļas bildes, kur šepat parkā aitas ar uzšķērstiem vēderiem. briesmīgi briesmīgā iztēle, kas ļauj iedomāties, ka viens tāds lašara varbūt tagad lūr pa lodziņu un gaida manu ārā-nākšanu. saprotams, nepietika dūšas ne ielekt upē, ne godīgi atnākt atpakaļ uz muižu. zvanīju Jānim, lai nāk pakaļ. Neceļ klausuli. zvanīju Tomam uz Rīgu, lai piezvana Saškam un lai Saška pasaka Jānim, kurp viņam jādodas.. ha!
jau tā bail no tumsas paslēptajiem, kur nu vēl tik ilkņainiem, ja viņi ir tepat.
lab, nav ko daudz. muldoņa.