laiskums. laiskojamies. teorētiski savu šodienas misiju esmu veikusi, jo rāmjus nošpaktelēju ar lineļļas ķiti [?] un tagad tiem kādu laiku jāžūst. pēc tam varēs iestiklot. tīrā laime, ka manējiem rāmjiem bija saglabājies stikls, citādi būtu jāgriež. brrr. varētu jau arī doties attīrīt metāla detaļas vai veco āderējumu rāmja kastei, bet to vēlāk. tagad "pusdienas" ar ķieģelīti+majonēzi+tomātiem+piebalgassenču+saulīti`n`putniņiem. arī pusdienu sagāde šodien nav manā ziņā. hau naisss.
Toma sencis uz pāris dienām, šķiet, aizdevies uz otrām mājām Saulkrastos, tālab varam atļauties bišķiņ vaļības. vēlāk ceļamies, bet puikas tik un tā pirmais, ko dara - dodas skaldīt malku.
īstena sutoņa. karsti, gaiss mitrs, spoža saule un vējš. un.. es nez, jau tagad grūti iedomāties, kā tagad būtu būt Rīgā. varbūt to ietekmē tas, ka mūsu te mazāk palicis. tas ir, mazāk kaut kādu pārpratumu utt, vairāk miera un sakārtotības. ar sievieškārtas pārstāvi pēdējo reizi runāju sestdien. un tas ietekmē.
no puikām pamazām sāk pielipt viņu bezrūpīgais ēdiena patēriņš, kā arī valoda. piemēram, "dari tik tālāk" vietā automātiski gribas bilst kaut ko par močīšanu vai hujārīšanu. tas ir normāli. vai vēl - ja par valodas īpatnībām - daudz sanāk runāt latgaliski. tā ikdienā līdz šim nemēdzu daudz un dikti izrunāties, bet tagad pat kaut kā automātiski sanāk, ka, ja kāds sāk ar mani latgaliski, tad tāpat pretim atbildu. nejaukākais ir brīdis, kad piefiksē "eu-bet-es-takš-latgaliski-rauju", jo tad valoda it kā nobremzējas, ieķeras. redz`, galvenais ir nepiedomāt, jo asinīs jau ir. tomēr.
ko vēl lai pastāsta.. šodien laikam kurinās pirtiņu. [0,5 pieveikts, jēš. vēl kādas minūtes desmit veikals būs vaļā, var paspēt :D]
un nu jau nakts dzīve te iegājusies tā, ka bailīgāk ir iziet ārā, nevis pārvietoties pa telpām. tas ir gluži normāli. grūti gan arī iedomāties, no kā ārā jābaidās, ja teorētiski visapkārt teritorijai ir žogs un pie pirmās kustības ārā iedegas gaisma. ailab`, tās visas ir iedomas.
vēl ko sapratu - labāk no tiesas noklusēt, ka klusībā biju prātojusi šeitan atvadīties no ziemā uzaudzētā kažociņa. :D pirmiņ pat, kad šmorēju augšā sev maizīškalnu, Saška pilnīgā nopietnībā pārjautāja, vai tas svara vērošanas nolūkos. labāk nestāstīt, ka točna ir kaut kas klāt, jo jau tā apnicis klausīties jociņus par Eriņu, kas, nostājoties pretim ar sānu, top neredzama. :D
pietiks rakstīt. pa šo laiku aitas atnāca. šis gan man tīk, ka nekad nevari prognozēt viņu atrašanās vietu. var visu dienu nerādīties, var arī kā šobrīd - 10m attālumā zālīti grauž. nu jau mazāk metru.
starpcit, mazais jēriņš izdzīvojis un jau pāris dienas kā ganās līdzi pārējam pulkam. viņš tāds truša izmērā ir. [Toms jau sabiedēja, ka viņu miršanas koeficients pirmajās dienās esot pie 50%]