Viņudien biju liecinieks tam, kā viens puisietis tā ne pa jokam dabūja pa "tu-jau-zini-kuru-vietu". Viņš gan tobrīd jau sarāvies sēdēja, sejas izteiksme vai gluži agoniska un šķita, ka nupat, nupat raudās, bet pat šis neatturēja mani no smiešanās. :D Viņš gan uz mani skatījās tādu neizpratnes pārpilnu skatienu - sak`, tu te bezkaislīgi rēc, kamēr es mokos!.

Ļāūņī, ļāūņī no manas puses. Jo vairāk - risks zaudēt kārtējo sugas varbūt-papildinātāju. Fū, labi, beidzu par tādām lietām runāt! Tik un tā smejos.