pēc aizraujošajām lekcijām aizbraucu pie ķīšezera gaisu paošņāt. silts, ozolzīļu aromi, apkārt jaunās māmiņas, makšķernieki, vējšvējš, pīles un ezers, pilns ar vindsērferiem. mazais mieriņš. ja pieturēsies tik elegants laiks, būs jāaizbrauc vēl kādudien, tik nopietnāk jāsagatavojas. atklāju arī, ka spidometrs, kas piemontēts velo, kaut ko tomēr rāda. nobraukums esot 1080km un no mājām līdz mola galam - 5,5km.

mācībiestādē atklājām, ka lifts no butaforiskas vietas kļuvis par pieejamību. no trešā stāva aizbraucām uz piekto, tad uz ceturto, tad trešo, otro, pirmo, pagrabstāvu [saprotams, katrā stāvā atveras durvis :D], atpakaļ uz piekto, atpakaļ uz pagrabstāvu un visbeidzot - uz vajadzīgo trešo.

un vēl. vienmēr esmu bijusi svētās šausmās par savu angļu valodu, taču šodien sajutos teju kā bbc ziņu diktore. pienāca klāt divas aziātes un sacījās, ka esot no Korejas un kaut ko tur gribot no manis [ja tāāā bija angļu valoda, tad..āāā!]. nesaprotot izsecināju, ka viņām varbūt ceļu vajag parādīt, kaut kā tā palīdzēt, taču nē. nosēdās līdzās uz soliņa un mēģināja stāstīt par dievu, rādīja filmiņu utt. nelīdzēja pat sorīaidontanderstendjōrameizingingliš ēēnd aidontbilīvingād!!

tā jūrīn, bet tomēr šitā rīt, parīt, aizparīt: