nebiju iedomājusies, ka arī velosipēdiem var būt raksturs. neba tur īpatnības nobrāzumu, krakšķošu ķēžu vai neparedzama stūres-grieziena veidolā, bet šerpums - pavisam īsts. tāds, kurš regulē braukšanas manieri.
nu lūk, manējais ir provokators un dauzoņa, jo ar to mūžumūžos minos līdz bezelpai, pat ja nekur nav jāsteidzas un drīkstētu pakuģot. bet nē, šā vai tā nesos līdz ar vēja svilpošanu un "bremzes-būs, gan jau".
ar Ievas velo, iespējams, nepaguvu lāgā sapazīties, bet kopā pavadītais laiks bija ne bez mūžīgās trauksmes sajūtas. izmācīja mani, ka tam netīk strauja apstākļu maiņa, kālab nepieciešams laikus izstrādāt ceļa stratēģiju.
bet Līgas. esam pazīstami vien 2,5h, bet jau ņerkstu, ka labuprātu to precētu nost. :D rāms un izvizinošs, caur peļķēm braukt lēni. nekāda satraukuma un nokļūšana galapunktā liekas pārāk ātra un negribēta.

atliek cerēt, ka velo nav analoģijas ar mājdzīvniekiem<-->saimniekiem.