nevienā vīzē neesmu droša, ka gribētu vēl kādreiz tādu vakardienu. daudz par daudz visa, kamdēļ aizmigšana tā ap četriem vēl būtu bijusi tīrā dāvana. miegs bija sarunājams tikai līdz ar rīta balošanu un jocīgiem sapņiem.
aizvien kā no laivas izšūpota un man nav ne jausmas, ko gribēju pateikt ar vakardienas ierakstu šepat.
briesmīgi, briesmīgi, viss ir briesmīgi un deguns grīdu skrāpē [vo, vēl skabargas varētu pilnākam komplektam]. pat negribas aktivizēties un darīt ko lietas labā, lai tā nebūtu.

goda vārds - man sirds lūst. tik viedi vārdi, ka nenovērsties.