taisnībsakot, visas manas simpātijas pieder piektdienas vakaru Rīgai. Nu, šādai te. Kad īsi pirms desmitiem PulkvežBriežielas Maxima tā vien griežas karuselī, kad silts lietus līst, bet Kronvaldparks tik un tā pilns ar visa vecuma absolventiem uzvalkos/kleitās un šampanieti padusē, daudzās Vecrīgas āra terases, burzma, burzma, klaviermuzīk, burzma, pie pabiem vīru brigādes un futbols, pa Vaļņu ielu pupainas bējbes klīst, kamēr debesis satriec zibens. Tā violeti un ar vērienu.

trakoti iemīlējusies pilsēta.

neesmu prātojusi, vai maz jūtos piederīgai šādai kustībai, bet vērot - tas gan. kā lai nemīl. :)