Pastāstiņš par asins/putraimu desām, cūku bērēm un citām padarīšanām.
Tā runā, ka, ja vien esi kādu laiciņu rosījies pa lauku sētu ar visiem tās attiecīgajiem darbiņiem, tad arī pašražotajām ēdmaņām būtu jāiet ja ne pie sirds, tad kuņģī gan, jo - kā gan citādāk, ja līdz tuvākajai pārtikas bodei varbūt savi 20 kilometri? Nekas ārkārtējs, vienvārdsakot.
Taču ir arī atsevišķi puskoka lecēji. Piemēram, šī pati jaunkundze - it kā jau pilsētā dzimusi un mācījusies, bet savulaik ir ij govi slaukusi, piedalījusies zvēriņdzemdībās un mācējusi traktoru ar visu piekabi iedzīt šķūnī atpakaļgaitā. Govi no zirga atpazīst.
Pieminot lauku produktus (konkrētāk - visa veida gaļas) situācija top komplicētāka. Vēl jo konkrētāk - visādas asins un putraimu desas, kupāti, orgānu izstrādājumi utt.
Neesmu gan no tiem, kas skaļi postulē, ka dzīvnieki ir mūsu draugi, neēdīsim tos, bet kaušanas procesā ir atsevišķas maņas un epizodes, kas jau kopš bērna kājas kaut kur pa atmiņu marinējas.
Ar sakumiem apdullināt, ļaut cūcim paskraidīt, pa to laiku sapīt tam kājas, tad garāko tuteni sirdī, cūcis noasiņo, pāris nāvīgu kviecienu un drīz jau stīvs, uzstutēts uz galda vēkšpēdus, gāzes balons jau pieslēgts un no viena gala šis pamazām top melnāks un melnāks. Viss normas robežās. Pārējie procesijas dalībnieki tikmēr ar nazīšiem skrubina nost svilumu, līdz cūks drīz vien atkal top kā no mātes miesām.
Tad stulpītes nost, tad kāds dodas turēt galvu aiz ausīm, kamēr kāds cits pa apli vien šņikā nost galvu. Apakšā paliek spaini vai bļodu, lai ir kur asinīm notecēt. Pie reizes sagāž ķermeni uz priekšu, lai pēc iespējas vairāk asiņu noskrietu.
Pirmā atkāpe - ir sanācis būt aiz_ausīm_turētāja godā. Viss jau būt bijis skaisti, ja vien galva nebūtu izrādījusies tik smaga (varētu būt, ka man bija kādi desmit gadi) un nebūtu iegāzusies asiņainajā bļodā. Nošķīšanas pakāpe ar karsto, tumšsarkano dziru pēc labākajām Holivudas šausmenes tradīcijām, hehe. Starp citu, toreiz smējāmies.
Kad galva nogriezta, laiks apskatīties, kas vēderā. No nogrieztās kakla līnijas, pāri visam vēderam un visubeidzot izgriež anālo atveri. Tad līķīti papleš, lai varētu arī lāgā apskatīties, ko šis iekšā paslēpis.
Seko nemīļākā no ainiņām. Rauj ārā zarnas, kuņģi, pūšļus un citas vienības. Tāpēc arī uzreiz izgriež anālo atveri.
Bet zarnas.. Brr. Bāli zilganas, baltas, rozīgas, ar īpašu smārdu, vietām ar saturu, lai gan pirms kaušanas zvēriņu parasti pāris dienas nebaro - lai nešmucējas. Taču ir gadījumi, kad zarnas nemaz tik viegli neieslidinās sagatavotajā katlā/spainī/uz plēves gabala un izdomā pārplīst.
It kā jau visi zina, ka tā var notikt, bet tik un tā šai momentā izceļas tracis, apmēram tāds pats kā Rīgā, kad decembra beigās nesagatavotus pārsteidz sniegs. Un tātad - ir īstais brīdis procesā iesaistīt šlangu un skalot nost visus fūpēkakas, kamēr nav noticis nezinukas.
Tālākajos dalīšanas procesos vairāk nav nekas tāāāds, toties šīs divas ainiņas vēl šodien nedod man mieru.
Jau pāris gadi riņķī, kopš vairs šādi neizpaužam savas radošās potences, bet te pirms pāris nedēļām ieradās sieviņa no kaimiņu mājām. Ar alumeneja kanneņu vīnā rūkā i kōpostu bandžeņu ūtrā. Vīī, gribētos jau, lai vienā būtu svaigs pieniņš, bet otrā skābi kāpostiņi, vai ne? Nekā nebija. Jau rūpīgāk nopētot caurspīdīgo litra spainīti, atklāju, ka tajā peld kas garš un manai izpratnei šausmīgs. Izskalotas cūku zarnas, ievietotas sālsūdenī. Un gaidītā baltā šķidruma vietā ir kas varen bloody. Kādi trīs litri asiņu.
Tas putraimu/asins desām! (nezinu, var gadīties, ka tas ir viens un tas pats)
Sākas šmorēšana. Izvāra putraimus, nokāš, klāt lej asinis, sakaisa ar garšvielām, tad visu izmīca, izžļurgā viendabīgu un var sākties pildīšanas process.
Vēēēēē!!!!!!! (šaipīšanās pauzīte. lūgtum atvainot - nav varēšanas palikt objektīvā veidolā)
Talkā ņem īpašu uzgali, kuru uzliek gaļas mašīnai (bet var arī nelikt - tāpat iedabūs saturu), saslēdz kopā ar zarnu un process var sākties. Metrīgā baltā zarna pārvēršas tumši rozā luņķī. Ieliek cepešpannā un saritina spirālē. Seko vienīgā darbība, ko uztic man - desas caurduršana ar adatu. Tas tamdēļ, lai cepot tā nesasprāgtu. Jo mazāk esmu visā šajā pasākumā, jo mierīgāks prāts, bet no šī diez cik neizdodas izvairīties. Tātad, izvēlamies lāpāmadatu un caurduram luņķi [zarnu!!] ik pa kādiem 3 centimetriem.
Nešaubīgi atpazīstu to paukšķi, kas rodas sieniņai plīstot - tas spētu pat ļaunākajos murgos pārbiedēt.
Ja tas būtu celofāns vai kas cits tikpat neorganisks, būtu gluži vienalga, bet - jezziņ! - pa šo taču gājis cauri viss, ko zvērs savā mūžā apēdis!! Un manas zarnas gan jau arī tādas pašas baltas vai bāli dzeltenas, vai tomēr varbūt zilganas. Grūti iedomāties nokrāsu, bet viens ir drošs - tās tur ir.
Tā, lūk, ir ar visām desām, kupātiem un galertiem. Kotletes, žāvējumi gan iet labumā. Laikam jau tālab, ka nav orgānu klātbūtnes un arī vizuāli neatgādina zvēru.
Priecīgus svētkus!
Tā runā, ka, ja vien esi kādu laiciņu rosījies pa lauku sētu ar visiem tās attiecīgajiem darbiņiem, tad arī pašražotajām ēdmaņām būtu jāiet ja ne pie sirds, tad kuņģī gan, jo - kā gan citādāk, ja līdz tuvākajai pārtikas bodei varbūt savi 20 kilometri? Nekas ārkārtējs, vienvārdsakot.
Taču ir arī atsevišķi puskoka lecēji. Piemēram, šī pati jaunkundze - it kā jau pilsētā dzimusi un mācījusies, bet savulaik ir ij govi slaukusi, piedalījusies zvēriņdzemdībās un mācējusi traktoru ar visu piekabi iedzīt šķūnī atpakaļgaitā. Govi no zirga atpazīst.
Pieminot lauku produktus (konkrētāk - visa veida gaļas) situācija top komplicētāka. Vēl jo konkrētāk - visādas asins un putraimu desas, kupāti, orgānu izstrādājumi utt.
Neesmu gan no tiem, kas skaļi postulē, ka dzīvnieki ir mūsu draugi, neēdīsim tos, bet kaušanas procesā ir atsevišķas maņas un epizodes, kas jau kopš bērna kājas kaut kur pa atmiņu marinējas.
Ar sakumiem apdullināt, ļaut cūcim paskraidīt, pa to laiku sapīt tam kājas, tad garāko tuteni sirdī, cūcis noasiņo, pāris nāvīgu kviecienu un drīz jau stīvs, uzstutēts uz galda vēkšpēdus, gāzes balons jau pieslēgts un no viena gala šis pamazām top melnāks un melnāks. Viss normas robežās. Pārējie procesijas dalībnieki tikmēr ar nazīšiem skrubina nost svilumu, līdz cūks drīz vien atkal top kā no mātes miesām.
Tad stulpītes nost, tad kāds dodas turēt galvu aiz ausīm, kamēr kāds cits pa apli vien šņikā nost galvu. Apakšā paliek spaini vai bļodu, lai ir kur asinīm notecēt. Pie reizes sagāž ķermeni uz priekšu, lai pēc iespējas vairāk asiņu noskrietu.
Pirmā atkāpe - ir sanācis būt aiz_ausīm_turētāja godā. Viss jau būt bijis skaisti, ja vien galva nebūtu izrādījusies tik smaga (varētu būt, ka man bija kādi desmit gadi) un nebūtu iegāzusies asiņainajā bļodā. Nošķīšanas pakāpe ar karsto, tumšsarkano dziru pēc labākajām Holivudas šausmenes tradīcijām, hehe. Starp citu, toreiz smējāmies.
Kad galva nogriezta, laiks apskatīties, kas vēderā. No nogrieztās kakla līnijas, pāri visam vēderam un visubeidzot izgriež anālo atveri. Tad līķīti papleš, lai varētu arī lāgā apskatīties, ko šis iekšā paslēpis.
Seko nemīļākā no ainiņām. Rauj ārā zarnas, kuņģi, pūšļus un citas vienības. Tāpēc arī uzreiz izgriež anālo atveri.
Bet zarnas.. Brr. Bāli zilganas, baltas, rozīgas, ar īpašu smārdu, vietām ar saturu, lai gan pirms kaušanas zvēriņu parasti pāris dienas nebaro - lai nešmucējas. Taču ir gadījumi, kad zarnas nemaz tik viegli neieslidinās sagatavotajā katlā/spainī/uz plēves gabala un izdomā pārplīst.
It kā jau visi zina, ka tā var notikt, bet tik un tā šai momentā izceļas tracis, apmēram tāds pats kā Rīgā, kad decembra beigās nesagatavotus pārsteidz sniegs. Un tātad - ir īstais brīdis procesā iesaistīt šlangu un skalot nost visus fūpēkakas, kamēr nav noticis nezinukas.
Tālākajos dalīšanas procesos vairāk nav nekas tāāāds, toties šīs divas ainiņas vēl šodien nedod man mieru.
Jau pāris gadi riņķī, kopš vairs šādi neizpaužam savas radošās potences, bet te pirms pāris nedēļām ieradās sieviņa no kaimiņu mājām. Ar alumeneja kanneņu vīnā rūkā i kōpostu bandžeņu ūtrā. Vīī, gribētos jau, lai vienā būtu svaigs pieniņš, bet otrā skābi kāpostiņi, vai ne? Nekā nebija. Jau rūpīgāk nopētot caurspīdīgo litra spainīti, atklāju, ka tajā peld kas garš un manai izpratnei šausmīgs. Izskalotas cūku zarnas, ievietotas sālsūdenī. Un gaidītā baltā šķidruma vietā ir kas varen bloody. Kādi trīs litri asiņu.
Tas putraimu/asins desām! (nezinu, var gadīties, ka tas ir viens un tas pats)
Sākas šmorēšana. Izvāra putraimus, nokāš, klāt lej asinis, sakaisa ar garšvielām, tad visu izmīca, izžļurgā viendabīgu un var sākties pildīšanas process.
Vēēēēē!!!!!!! (šaipīšanās pauzīte. lūgtum atvainot - nav varēšanas palikt objektīvā veidolā)
Talkā ņem īpašu uzgali, kuru uzliek gaļas mašīnai (bet var arī nelikt - tāpat iedabūs saturu), saslēdz kopā ar zarnu un process var sākties. Metrīgā baltā zarna pārvēršas tumši rozā luņķī. Ieliek cepešpannā un saritina spirālē. Seko vienīgā darbība, ko uztic man - desas caurduršana ar adatu. Tas tamdēļ, lai cepot tā nesasprāgtu. Jo mazāk esmu visā šajā pasākumā, jo mierīgāks prāts, bet no šī diez cik neizdodas izvairīties. Tātad, izvēlamies lāpāmadatu un caurduram luņķi [zarnu!!] ik pa kādiem 3 centimetriem.
Nešaubīgi atpazīstu to paukšķi, kas rodas sieniņai plīstot - tas spētu pat ļaunākajos murgos pārbiedēt.
Ja tas būtu celofāns vai kas cits tikpat neorganisks, būtu gluži vienalga, bet - jezziņ! - pa šo taču gājis cauri viss, ko zvērs savā mūžā apēdis!! Un manas zarnas gan jau arī tādas pašas baltas vai bāli dzeltenas, vai tomēr varbūt zilganas. Grūti iedomāties nokrāsu, bet viens ir drošs - tās tur ir.
Tā, lūk, ir ar visām desām, kupātiem un galertiem. Kotletes, žāvējumi gan iet labumā. Laikam jau tālab, ka nav orgānu klātbūtnes un arī vizuāli neatgādina zvēru.
Priecīgus svētkus!
zumīka: swh šņukstamais
2 koments | līv a koment