Šī noteikti bija vējainākā + vēsākā pavasara diena un tieši tāpēc šodien jādreifē papēdīši-īsa kleitiņa-rozā roze zobos paskatā. Māmma bija jāpavada uz R. Paula koncertu Nacionālajā teātrī. Tā pa glauno - ar ielūgumiem un banketiem pēc tam.
Pirmajā daļā dziedāja "Dzeguzīte". Viņi jau iznāca ar tekstu "mēs dziedāsim Raimonda Paula dziesma ar Guntara Rrrrrača vārdiem!!!". Uzreiz ataust Rrrača tēls un nesmieties nav iespējams. Dzeguzīši pārsteidza ar savu repertuāru - dziesmas par dramatisku mīlu, par Īriju, sēnēm un Briseli. Murgs!!!! Manā laikā bija kapteinis Reinis un lācis, kurš tā krāca, ka priežu gali līgojās. :| Tā kaut kā. Interesanti gan sēdēt ielūgumrindā, kurā sēd arī Dziesmu un Deju svētku goda virsvadītāji utt.
Otrā daļa jau bija daudz interesantāka, dejoja "Dzintariņš". Pat zinot, kā viņiem iet visi priekšnesumi ārā, tas tik un tā nespēja sabojāt manu sajūsmu par visiem nīlzirgiem, kaķīšiem un velniņiem. Krāšņi, lai neteiktu vairāk. Un deja!! Tad aplausi, ziedi, bučas un varēju pamazām doties mājup, jo diez ko uz banketu nevelk. Vēl viena no māmmas priekšniecēm sacīja, ka ar katru reizi palieku arvien smukāka - cik tad tālu tā varot. :D

Atnācu mājās, novilku kleitiņu, kurpītes, uzvliku džinsenes un kedas, pārgāju pār ielu pēc "Zlaty Bažant". Traki sagribējās ko tādu - šo pēdējo reizi dzēru pagājšvasar kalnos kādā stacijas krogā pēc diezgan kaprīza pārgājiena.
Skaistums ir tukša vieta, dārgie. Salst.

Sabrauktība tikai pieaug. Lucky me!
Nulle variantu, kur palikt, ko iesākt. Atslēgt domāšanu - to gan.
Buldozeri tuvojas. Nav ne jausmas, kur likt to, kas iekšā vārās, kur nogrūst, lai neaiztiek. Bezkontaktu, lūgtum.