toutalī attā skrien virsū. minos pa vējiem ar velli, nosaldēju seju, tagad tādā nepierastā tonī un jūtelīga. un man nepatīk korī būt par pirmo altu, nu nepatīk! dies ar to visu, ka varbūt nevaru tā smuki norūkt apakšējo dodiēzu, bet šā vai tā - tāda pretdabiska laušana. kā kreili par labroci pataisa, tā no otrā alta par pirmo. tāds biju, tāds gribu palikt, bet lab`, vispār tas nav svarīgi. ka tik dziedāt.. galu galā. tikai gribējās par kaut ko papīkstēt. tāda diena, tāda stunda. bišķ nezinu, ko iesākt ar visu savārīto, pa kuru galu ko laist ārā, jo klapes jau vairs nevar uzlikt - neko netur. sāc vien strēbt savu skā-ābputru, meiten. aizlaišanās prom neatslogos no nepadarītā, par ko nesu atbildību. trūkst saņemšanās. tikai jāizdara, tikai jānokārto, tad nebūs ko bezmiegā svaidīties. taču nē, jāvelk līdz pēdējam. kad pēdējais klāt, tad nekādas varēšanas ko aiztikt. nāk nekāda apātija, kas iedrošina tikai klaji bēgt un neko neaizikt. pati vien saslēdzos savā dumjumā un turpinu nemācīties no kļūdām. principā - tajā, ko daru/nedaru, vairs nesaskatu jēgu, nav tur manis iekšā. sirdsapziņa visvisādi graiza - gan par to, kāpēc vēl tur esmu, gan tāpēc, kas notiktu, ja tur vairs nebūtu. variants nr. 1 pieprasa tūlītēju cīņu [fiziski]. variants nr.2 izsauktu tikai visus zibeņus uz manu pusi, ko šobrīd pavisam, pavisam noteikti nevajadzētu. tātad - celies un dari. var gadīties, ka vēl vari ko salāpīt, pat ja neizjūti sevi procesā. varbūt vienkārši nav paveicies ar apstākļu sakritībām. visticamāk. pagājšnakt/šodien daudz ko racionāli pārdomāju savas saprašanas robežās. sapratu tikai to, ka, nonākot pie viena loģiska slēdziena, efekts ir mirklīgs. pietiek to ieraudzīt dzīvē, kā visas formulas izšķīst. un tur sevis lamāšana, ka kaut kas tikai šķiet, nav nepieciešama. zems efektivitātes līmenis, kas galu galā noved tikai pie vēl lielākas sakāpinātības. un tā runāja, ka laiks dziedējot. nē. laiks tikai vēl vairāk visu izurķē, visu.
ko nu? jāņem mūzika un jālaižas pie miera. saproties, kaut kā nemaz neiet, kaut kas ir iebuksējis. nogurums no ikdienas cīņām ar sevi, jo šā vai tā nemāku izvērtēt, ar kuru sākt, kura cīņa ir mazāk kaitīga apkārtesošajiem. FAIL. egoisms nemirst ar vājumu un bezkaunīgu sevis attaisnošanu, meiten.
pie jauna staba šitādas svilpastes un nomētāt, nomētāt. nah vajag ņergas un pīkstuļus.

viņpus ielai bijām mēs ar savu šampanieti, bet otrpus - Znaroks aliņu sūca. ōōōōsmm. :)