Reiz dzīvoju kārtīgos laukos pie Vacmamas un Papa. Augu vasaru varēju diet, brunčiem plīvojot, augu vasaru Vacmama mūs, sīčus, mieloja ar blinčukiem un zaptēm, bet Paps no svaigas baltmaizes, sviesta un kaudzes cukura pa kluso taisīja mums cukurmaizes. Tas par saulaino bērnību.
90to gadu vidū pienāca skolas laiki, kur parādījās jēdzieni "vecmamma, vectēvs, svārki, pankūkas un ievārījumi". Pasarg, dies`, ja vecmamma vēl pārtapa par ōmīti!!
Nu tā. Atcerējos to mazo meiteni. Man viņas pietrūkst. Tāpat kā Vacmamas, Papa, blinčuku un zaptes. Pat ja zapte tā ne īpaši garšo. Negaršo pankūkas, gribu blinčukus.

Tas, kas ārā, tas jūsmina. Pirmīt gāju uz bērnu pasaules "rimi". Iemītā taciņa pa Tērbatas ielas beigu posmu. Klusākā un klajākā vieta Rīgas centrā. Gaiša. Šķērso Artilērijas ielu, aplaizi lūpas - pie joda, nesalst. Aplaizi vēlreiz. Tad jau drīkst pasmaidīt.
Vēl es zinu, ka kādreiz man tajā rajonā būs mājvieta.
Kad ziemā sniegs tur sasnieg, var ļoti labi novērot jumtu-tīrītāj-rūķīšus darbībā.