Ar katru piegājienu arvien vairāk pārliecinos, ka lielāks spēks tomēr jaušams ne Mežaparka lielajā korī, bet dziedošajos tramvajos. Protams, PROTAMS, ar Mežaparku gan tur pat nav ko salīdzināt, jo citi izmēri, cita auditorija un tā tālāk, bet mani nudien ielīksmo tramvaja dziedāšana, kad kādu zinošo dāmu pulciņš mēģina atcerēties dziesmas 15. pantiņu. Pat tajā siļķu mucā! Var sanākt arī pa kādai solo dziesmai, kā tas bija pēc atklāšanas koncerta, kad mēs ar mammu nevilšus sākām klusumā dūkt "Tuoļi dzeivoj muna meilō", pēc brītiņa pievienojās arī tētis un brālis, bet, kā šķiet, apkārt nebija tautiešu, tāpēc visi klausījās mūsos. [pantiņus nenojaucām 8)]

Šodien sanāca lekt vienā tramvajā ar Linardu, Eduardu un vēl diviem senākiem absolventiem baritonbasiem. Tiem diviem pirmajiem gan tikai vienu pieturu vajadzēja nobraukt, toties tās laikā viņi paspēja jo sirsnīgi izdziedāties par "bij` reiz man meitene ar astoņpadsmit zobiem/matiem/pirkstiem". Jauki, jauki. :) Patīk tie puikas!

Vai žēl, ka nesanāk ar tautu braukt līdz galapunktam, jo jau Tallinas ielā jāraušas ārā. Šoreiz tā smuki sanāca izkāpt - līdz ar dziesmu "Brāli!", ko tramvaja beigu galā zināja tikai ļoti nedaudzi, mani ieskaitot.

Par pašu koncertu - es ticu, ka noslēgumā būs vēl pilnīgāk. Šodien koristi jau bija gana notrenkāti, tāpēc īsti tā negribējās pilnu klapi laist, lai gan atzīstu, ka, teiksim, "Pūt, vējiņi!" pirmā varianta laikā turpat aiz izjūtu murskuļiem gandrīz arī paliku. Nu, tādā mūžības aplī, bet kārtīgi asaraini. Jā, un "Aiz azara augsti kolni" ir nepārspējamnepārspējami"!

Rīt būs ko turēt!!!

Atnākot mājās, pirmais, pēc kā apzinātā neapzinātumā ķeru, ir ledusskapja rokturis, lai tomēr pelnīti ledusskapī atrastu alu [m???]. Jā, pat man šobrīd tas garšo. :) [šis gan ir slovaku, bet tieši tāpēc jo mazliet garšīgāks]

Šobrīd balss tik ļoti iedziedāta, ka tāds pirmais soprāns, tenors, bass un vēl šis tas šķiet tīrais nieks. Vareni!

Ā, vēl nepastāstīju par vīru koru nerātnajiem opjiem. Stāsts tāds: mēģinājumi estrādē notiek pa dienu, protams, viskarstākajā saulē, tāpēc tur tāda publiskā pludmale vien sanāk. Vienā koncerta brīdī estrādes priekšpusi aizpilda sievu un vīru kori, saprotams, sievas priekšā, bet vīri - aizmugurē. Jā, un tad tie vīri mēģinājuma laikā tā ļoti nekautrīgi vēroja latvju puskailās daiļavas estrādē, tās bildējot, pārskaitot un nemaz nesekojot diriģentam. Tautā to sauktu par naturālui blenšanu [vai tomēr blenzšanu? smadzene nefilmē], bet man tas šķita tā mīlīgi. Nerātni tie opji, tas gan. :)

Vēl sajūsminos par tendenci fotografēt dziesmas finālakordu [mm?] un šausminos par tautu, kas aizvien nav attapusies, ka pēc valsts himnas aplausiem nav īstā vieta.