Ir atsevišķa cilvēku grupa, kura man patīk ļoti, ļoti. Patīk, jo viņi ir aizkustinoši! Nē, tomēr vairāk mīlīgi. Vārds "mīlīgi", tā šķiet, tik sasodīti labi iejuties ikdienas leksikonā, ka ne to kur izraut, ne kur iegrūst. Bet nedusmojos.
Tātad ir tāda cilvēku grupa [cik nu grupa, kā drīzāk atsevišķi indivīdi]. Konkrēts gadījums: cilvēkbērns sev vien zināmu iemeslu dēļ mēģina uzsākt sarunu, uzsāk pat visai veiksmīgi, bet tad noteikti atsaku pretī kaut ko pilnīgi bērnišķīgi sviestainu un cilvēkbērns sabīstas. Bet tas jau nekas! Nākamreiz stāsts turpinās - uzsāk --> sabīstas. Ir tādi momenti, kad par trīs teikumiem un abpusēji pašu muļķīgāko smaidu tālāk tikt vienkārši neizdodas. Līdz ceturtajam teikumam neaizvelk.

Bet šis.. šis.. tik neizsakāmi jauki! Ceturtais teikums kļūst nebūtisks, jo būtiskākais ir tas, ka ir tāds Smaidu Izraisošais Faktors.