Es taču nemaz nebiju rēķinājusies, ka varētu arī tikt uz To filmu. Un, redz, sagadīšanās pēc tiku arī! Lāgā nav saprašanas, kāpēc ierados stundu pirms seansa sākuma [neraksturīgi], bet laikam vienkārši bija lemts redzēt. Stāvot tādā rindā/pūlī, gan bija tāda sajūta, ka esmu zināmā mērā atgriezusies padomjlaikos, kad cilvēki stāvēja rindās.. nu, pēc visa iespējamā. Kaut vai pēc desām! Desu rinda.. Spēcīgi! Starp citu, manīju arī pensionārus, kas aktīvi vēlējās izzināt, ko te dod. :D Šķiet, dažs labs pat iestājās rindā!

Tātad filma. Tāda ekstra liela pārsteiguma un woooow momenta gan nebija, bet tik un tā - patīkami. Zosādīgi. Un viņiem ir ļoti mīlīga angļu valoda. Un viņi spēlēja uz tādām mazām bērnu klavierītēm, man arī tādas bija, bet nevis gaiši zilas, bet koši sarkanas. Skanēja gan tieši tāpat. Viņi ir skaisti, tāpat kā viņu zeme. Tādi rūķēni.

Pēc tam aizgājām ar Evu uz makdonaldu čīzburgeru noēsties. Jidritvai, sen nebija tāds ēsts.