Laiki joņo nepiefiksējamiem tempiem, nedēļa teju vai galā. Līdz ar aktīvās piespiedu darba nedēļas galu, sanācis iepirkt pavisam noteikti labāko pirkumu - paliels maiss ar dažnedažādākajām "Laimas" konfektēm izmaksāja vien 5 Ls! Tas gan nav man, bet pagaidām pa kluso ļaujos kādu kumpatu noēst. :)

Šorīt piecēlos 6:53, taču, kā zināms, 7:45 sākās [šiten tas domāts pagātnes formā, ja kas] koris. Nu neko darīt - nesteidzīgā garā paēdu, saģērbos kaut kā nebūt, aizrāpos līdz trolejbusa pieturai un, brīnos es vai ne, nemaz tik traki nenokavēju. Tik vien kā iedziedāšanos, kas, ēē, šorīt man nemaz nebija pa prātam. Ō, un korī bija visnotaļ jautri! Pēdējā rindā sēdēt tomēr ir daudz patīkamāk, nekā pirmajā, jo tad pavisam noteikti daudz labāk dzirdi, ko pats tur taurē, tāpat arī var itin omulīgi izpļāpāties.

Man jau atkal liekas, ka muldu ne pa tēmai. Nu, tas ir, atmiņa kaut ko gļuko. Ā, jā, vakar biju Lielvārdes ielas 68jā [laikam] namā. Neiroloģe [ē?] lika lēkāt uz vienas kājas turp un atpakaļ. Nojautu, ka viņa testē, sak`, cik taisni/šķībi veikšu distanci, tad nu gluži saprotams, ka domāju "jel, tikai nenolec šķībi! ne-no-lec šķī-bi!". Jo vairāk par to domāju, jo šķībāk, bet galu galā viņa mani tomēr atzina par normas robežās esošu.

Ar lielu interesi gaidīju psihologa apmeklējumu, sak, kas nu būs! A nekā. Pabiju, bet viņa itin ātri mani izdzina no kabineta. Te tev nu bija - un šitā gaidīju! :D

Un šovakar būs melnbalttaustiņvakars. :))

-aj-labi-beidzu-pļāpot-pat-ja-varen-gribas-visādās-muļķībās-runāt-bet-tas-tāpat-nav-īsti-nevienam-vajadzīgs-jo-visticamāk-ka-pat-ja-kāds-šo-ierakstu-arī-būtu-sācis-lasīt-šaubos-vai-šis-kāds-būs-ticis-arī-līdz-šīm-rindām-jā-jā-šobrīd-pavisam-noteikti-spētu-pļāpot-par-dajebko-bet-nu..-nu..-bezmērķīga-darbība-mēdz-būt-kaitinoša-adios!-