<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?>
<!---->
<feed xmlns="http://purl.org/atom/ns#">
  <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit</id>
  <title>nelabrit</title>
  <subtitle>nelabrit</subtitle>
  <tagline>nelabrit</tagline>
  <author>
    <email>patricijakuzmina984@gmail.com</email>
    <name>nelabrit</name>
  </author>
  <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/"/>
  <link rel="self" type="text/xml" href="http://klab.lv/users/nelabrit/data/atom"/>
  <updated>2026-11-17T16:16:43Z</updated>
  <modified>2026-11-17T16:16:43Z</modified>
  <link rel="service.feed" type="application/x.atom+xml" href="http://klab.lv/users/nelabrit/data/atom" title="nelabrit"/>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:37052</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/37052.html"/>
    <published>2026-11-17T18:11:00</published>
    <issued>2026-11-17T18:11:00</issued>
    <updated>2026-11-17T16:16:43Z</updated>
    <modified>2026-11-17T16:16:43Z</modified>
    <content type="html">Šodiena tāda patizla un arī vakardiena tāda patizla. Man laikam arī tas patizlums pielipis. Nevarēju aizmigt līdz aptuveni 5:00, bet mani pamodināja telefona zvans ar lūgumu pārcelt vienas intervijas laiku, kuru nebiju vēl uzspējusi atcelt pati. Dzēru kafiju un jutos tik paģiraini, lai gan bez iemesla, kas ir vēl tizlāk. Nākamajā momentā savas lūpas kaktiņā vēl sataustīju aukstumpumas aizmetņus. Vienkārši brīnišķīgs dienas iesākums. Atlikušo dienas daļu sāpēja acis, gribējās raudāt, viss garšoja meh, pumpa izpletās, krč, normāls besis uznāca. Kaut kā saņēmos ieiet dušā, jo vakarā bija sarunāta tikšanās, bet tā arī atcēlās. Man gan jebkurā gadījumā jāaizbrauc šovakar vēl uz centru darīšanās, tāpēc domāju izvilkt ārā ričuku, jo jūtu, ka manam ķermenim šis patiesībā varētu nākt par labu. Varētu to stulbo aukstumpumpu iemest vienkārši daugavā.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:36703</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/36703.html"/>
    <published>2026-11-16T11:11:00</published>
    <issued>2026-11-16T11:11:00</issued>
    <updated>2026-11-16T10:06:08Z</updated>
    <modified>2026-11-16T10:06:08Z</modified>
    <content type="html">Šodienas lielie mērķi lielā mērā ir tikai gludināt un mazgāt, bet es nesūdzos. Vakardien beigās aizbraucu uz grīziņkalnu (viens no maniem mīļākajiem rīgas rajoniem), tur ļoti jauki pasocializējos un tad uz mājām gāju ar kājām. Pa ceļam redzēju dažus no staro rīga objektiem... nuu... daži no viņiem izskatās pēc parastām pilsētas dekorācijām.... Reāli pirmie gadi bija visspēcīgākie, teiksim, es vēljoprojām ļoti labi atceros tele2 meteorītu (!!) Tikko ieguglēju un tas izrādās notika 2009. gadā. Wow. Labi, bet visus objektus neesmu nemaz izstaigājusi, tāpēc nesmuki arī spriest no manas puses. Ejot pāri tiltam redzēju gaismas pili un tām vizualizācijām nebija nekāda vaina. Karti nemaz neesmu vēl pētījusi. Savās iekšējās noskaņās dzīvojos vēl oktobrī.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:36271</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/36271.html"/>
    <published>2026-11-15T14:30:00</published>
    <issued>2026-11-15T14:30:00</issued>
    <updated>2026-11-15T12:30:36Z</updated>
    <modified>2026-11-15T12:30:36Z</modified>
    <content type="html">Šodien pamodos ar pilnīgu tukšumu prātā, lai gan vakardien neko tādu nedarīju. Iestājies tāds, kā pagrimums (?), kuram tiešām šobrīd nav laika. Man šķiet, ka manam ķermenim nenāk par labu skatīties uz atkal pārplānoto kalendāru, bet es arī nespēju novērsties. Skatos uz to un domāju, kurās dienās, lai izdara to, kas tur nav ierakstīts. Vakarpusē vēl jāaizbrauc uz centru satikt P, bet neesmu droša vai tas notiks. Rītvakar atkal jau jābūt teātrī. Vismaz saulīte turpina lutināt.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:36086</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/36086.html"/>
    <published>2026-11-14T12:13:00</published>
    <issued>2026-11-14T12:13:00</issued>
    <updated>2026-11-14T10:14:07Z</updated>
    <modified>2026-11-14T10:14:07Z</modified>
    <content type="html">Esmu tik ļoti pieradusi praktiski katru dienu šeit kaut ko ierakstīt, ka no rīta sajutos tāda nedaudz pazaudējusies, kad šī lapa nestrādāja. Priekš manis rakstīšana ir tāda meditatīva prakse un pabīdīt te tekstu bijis lielisks dienas iesākums jau gandrīz pēdējos divus mēnešus. Cibošanās tiešām var izraisīt spēcīgu atkarību. Es vēl neesmu droša, kā man šo rakstīšanas praksi sanāks īstenot, kad būs jāsāk iet uz darbu, bet man gribētos pamēģināt būt rīta cilvēkam, kurš pirms darba mājās ēd brokastis. Man ir divas draudzenes (savā starpā nesaistītas), kuras ļooti ļooti aktīvi iesaka kaut ko šādu izmēģināt kaut vai uz mēnesi. Man patīk šī doma un šķiet arī pirmo reizi dzīvē pati no sevis mēdzu mosties jau diez gan pieklājīgos laikos - ap deviņiem, desmitiem. Es gan domāju, ka tas cieši saistīts ar iekšējo labsajūtu.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;BET vispirms izmēģināšu šajā nedēļas nogalē pabūt par mākslinieku, jo man pa visu dzīvokli ir izkarināti izmazgāti 16 nostampoti krekli, kuriem jāpielabo detaļas ar otiņu. Iztēlojos, ka tas ir tas, ko viņi dara - pamostas, uzēd un sāk kaut ko krāsot. Manā dzīvoklī jau ir radošā nekārtība no viena cita projekta, tā kā viss sakrīt savās vietās. Drīz vārīšu kafiju un ēdīšu pekanriekstu-aprikožu maizīti. Laiks izstaipīt pirkstus. Vakarā vēl jāiet liet dzērienus teātrī. Droši vien līdz tam laikam būtu labi dabūt nost pie nagiem pielipušo krāsu no aizvakardienas.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:35751</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/35751.html"/>
    <published>2026-11-13T13:05:00</published>
    <issued>2026-11-13T13:05:00</issued>
    <updated>2026-11-13T11:06:35Z</updated>
    <modified>2026-11-13T11:06:35Z</modified>
    <content type="html">Šorīt pamodos jau 10:30 pati no sevis, lai gan izgulējusies nejūtos. Man vēl izrādās mājās bija beidzies piens, ko nebiju vispār piefiksējusi, tāpēc gāju uz veikalu, jo es nevaru bez kafijas. Man reāli ir kofeīna atkarība. Rezultātā pašlaik dzeru vēsu kafiju un piekožu klāt brokoļu bulciņu no tirgus. Ārā ļoti patīkams laiks, bet šausmīgi daudz cilvēku. Par to vienalga, jo burtiski tikko, kamēr rakstīju pēdējo teikumu, saņēmu ziņu, ka mani paņēma darbā!! Turklāt tieši kaut kas tāds, ko man gribējās!! Vēl bonusā - visu laiku teicu draugiem, ka man ļoti vajadzētu atrast darbu līdz valsts svētkiem, lai varētu sākt strādāt decembrī, jo tad bezdarbnieku pabalsts paliks jau pārāk mazs dzīvošanai - palikušas tikai 5 dienas līdz svētkiem!! Kopumā tieši darba meklēšanas posms aizņēma aptuveni divus ar pus mēnešus, kas, manuprāt, ir ļoti pieklājīgi. Savukārt pirmo mēnesi ar pusi sanāca kārtīgi atpūsties - tartu, dienvidigaunijas purvi, liepāja. Šis man ir bijis tik labs gads, ka turpmāk es vienmēr klausīšu savai intuīcijai. Es apsolu. Nekas vēl nav beidzies.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:35403</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/35403.html"/>
    <published>2026-11-12T14:23:00</published>
    <issued>2026-11-12T14:23:00</issued>
    <updated>2026-11-12T12:24:08Z</updated>
    <modified>2026-11-12T12:24:08Z</modified>
    <content type="html">Pēdējā laikā sanāk dienas aizvadīt tik relaksēti pašai neko īsti pat neplānojot. Vakar vagonos satiku uz brīdi P, J, E un mēs neoficiāli paspēlējām viktorīnu, kurā bija nežēlīgi grūti jautājumi, bet tāpat bija jautri. Pēc tam devos satikt I, kura mani uzaicināja atnākt uz koncertu pilī. Pirms tam aizgājām nolikt svecītes krastmalā un tik ilgi virzījāmies uz pārdaugavas pusi, ka, ierodoties pilī, koncerts bija jau beidzies, bet par to baigi nepārdzīvoju, jo tur mēs satikām A un M. Es mīlu uzskaitīt cilvēkus tikai ar viņu vārdu pirmajiem burtiem. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;BET nedaudz nopietnākas pārdomas: (1) šogad kaut kā šķita daudz mazāk cilvēku krastmalā, nekā parasti, kā arī daudz mazāk ievēroju cilvēkiem pieliktus karodziņus, (2) runājoties ar dažādiem cilvēkiem par to, kā viņi plāno atzīmēt lāčplēšdienu vai 18to, nesaņēmu īsti nekādas svinēšanas atbildes vai neesot noskaņojuma kaut ko svinēt, jo valstī vissslikti.lv, (3) pirms došanās uz krastmalu iegāju vienā grīziņkalna mazajā maximā pēc kapu svecēm, kuras tur nebija, bet toties tur varēja nopirkt ziemassvētku bumbas (?) Kontekstā vēl ar zemo aktivitāti vēlēšanās un jaunākajiem valdības vēstījumiem, man ir nelabas sajūtas par kopējo noskaņojumu. Mums pašlaik vajadzētu būt tik saliedētiem, kā vēl nekad, bet es izjūtu tieši pretējo. Protams, var ticēt, ka X stundā visi pēkšņi savāksies, bet tas ir ļoti naivi. Ja es būtu saliedētas sabiedrības politikas veidotājs vai īstenotājs (jup, mums ir valstī tāds &amp;quot;Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.–2027. gadam&amp;quot;), tad man tagad ietu ļoti grūti. It īpaši tāpēc, ka publiskajā telpā tik bieži izskan neizpratne priekš kam mums vispār tādas lietas nepieciešamas. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Vakardien saņēmu jautājumu par to, kāpēc man ir svarīgi nolikt svecīti? Un mana atbilde bija: tāpēc, ka tradīcijas palīdz atcerēties notikumus, kurus nevajadzētu aizmirst un es gribu dzīvot valstī, kurai ir savas īpašās un unikālās tradīcijas. Es nevaru sagaidīt ikgadēju lāpu gājienu, svecīšu sienu, dziesmu svētkus, jāņus, mārtiņdienas, sportistu sveikšanu pie brīvības pieminekļa, utt., ja pati nekādā veidā šo tradīciju piekopšanā nepiedalos. Es neticu, ka ir jānomainās vēl paaudzēm, lai beidzot dabūtu cilvēku galvās to, ka demokrātisku valsti veidojam mēs paši.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:35230</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/35230.html"/>
    <published>2026-11-11T11:57:00</published>
    <issued>2026-11-11T11:57:00</issued>
    <updated>2026-11-11T09:57:53Z</updated>
    <modified>2026-11-11T09:57:53Z</modified>
    <content type="html">Šodien pamodos 2min pirms sava uzliktā modinātāja, ko uztveru, kā labu zīmi. Liku modinātāju, jo man šodien jāiet uz darba interviju :)) Ceru, ka būs veiksmīgi. Pa nakti viens no ziemassvētku kaktusa pumpuriem ir atplaucis un izskatās ļoti skaists. Domāju sagaidīt, kad vēl kāds pumpurs izplauks un tad bez žēlastības vienu nogriezt, nospiest un pēcāk ierāmēt, pielikt pie sienas. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;p.s. Sveicieni Lāčplēša dienā!! 🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:35067</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/35067.html"/>
    <published>2026-11-10T19:28:00</published>
    <issued>2026-11-10T19:28:00</issued>
    <updated>2026-11-10T17:28:41Z</updated>
    <modified>2026-11-10T17:28:41Z</modified>
    <content type="html">Aizbraucu līdz jūrai, kārtīgi izstaigājos un sataisīju ļoti daudz bildes. Pēc tam ēdu kartupeļus ar miziņu, sēņu mērci un karbonādi. Tūlīt taisīšu vaļā vēl saldo - siera kūku ar karameļu mērci. Skaisti dzīvot neaizliegsi. Man tik ļoti pietrūka jūra. Sapratu, ka pēdējo reizi pie jūras biju vien oktobra sākumā tallinā. Mans prāts vienmēr tik labi noskaidrojas, kad skatos uz horizonta malu. Vienmēr promejot pieķeru sevi jūtoties iekšēji mierīgāk. Šo iemeslu dēļ nekad nespētu dzīvot kaut kur pārāk tālu. Patiesībā es ļoti gribētu atkal dzīvot gājiena attālumā. Šovasar biju liepājā uz desmit dienām un katru nakti gāju pastaigā ar suni tieši gar jūru. Klajā laukā tumsa netraucē.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:34764</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/34764.html"/>
    <published>2026-11-10T12:51:00</published>
    <issued>2026-11-10T12:51:00</issued>
    <updated>2026-11-10T10:51:10Z</updated>
    <modified>2026-11-10T10:51:10Z</modified>
    <content type="html">Nevarēju šonakt aizmigt līdz aptuveni 4:00 un pamodos ap 10:00, bet izgulējusies galīgi nejūtos. Kādu pirmo pusstundu vienkārši skatījos debesīs. Kontekstam, mana gulta atrodas tieši pie loga. Vasarā debesis gan nevar redzēt, jo priekšā ir divi lieli ozolkoki, bet tagad tiem palikušas vien vēl dažas pēdējās rudens lapas. Vispār nesaprotu - kā tūlīt jau būs novembra vidus un valsts svētki, pa kuru laiku nomainīju rudens mēteli uz ziemas jaku? Brīžiem atkal attopos autopilotā.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Ārā tik skaists laiks. Domāju par to, kā es varētu saņemties aizbraukt pastaigāties gar jūru. Man tas noteikti varētu palīdzēt sakopot domas, jo es marinēju atbildēt nu jau trīs čatiņiem (nav man tipiski), papildus - nākamās nedēļas pasākumam nepieciešams vēl uzrakstīt lasāmo materiālu, kas pagaidām nāk nežēlīgi lēni (bet ne slikti), tāpat man derētu šodien zupu pārvārīt sautējumā, izlasīt kādas piecas grāmatas un pārtulkot ap simts dzejoļu. Norm.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:34450</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/34450.html"/>
    <published>2026-11-09T12:58:00</published>
    <issued>2026-11-09T12:58:00</issued>
    <updated>2026-11-09T11:49:00Z</updated>
    <modified>2026-11-09T11:49:00Z</modified>
    <content type="html">Reāli vakardien visas zvaigznes sastājās vietās. Sākumā kaut ko laiskojos un mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, lai gan laika līdz iziešanai, lai paspētu uz koncerta sākumu nebija vairs palicis daudz. Pēkšņi (burtiski 90min pirms sākuma) saņemu ziņu no I, ka viņa pēkšņi tikusi pie ielūguma no savas kolēģes un plāno braukt ar taksi no pils uz mežaparku, kas saprotams, ka man ir ideāli. Pēc īsa brīža mums vēl pievienojas J un laimīgi visi kopā gan aizbraucām, gan atbraucām no mežaparka. Tur uz vietas satikām vēl veselu kaudzi ar cilvēkiem.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Izrādījās, ka J nekad nebija dzirdējis ne par hospitāļu ielu, ne par citām viņiem līdzīgām grupām (?) Viņš bija vienkārši iegājis pilī īstajā brīdī, kad I bija jāatrod vēl kāds gribētājs pievienoties. Nu, viņam nepatika (:D), bet viņš atzina, ka tas ir jūtami kaut kas ļoti autentisks un svarīgs cilvēkiem. Es riktīgi kārtīgi izdejojos, lai gan publika kopumā šķita ļoti mierīga. Man gan šķiet sociāli pieņemamāk un ieteicamāk baudīt mūziku ar visu savu ķermeni. Par šo esmu domājusi arī citu performanču sakarā, piemēram, kā lasījumi vai teātris - manuprāt, ekspresīvi skatītāji (protams, nerunājot galējībās) ir tik forši, jo viņi ļauj ieraudzīt kā darbs uz viņiem strādā. Esmu ievērojusi, ka tie, kuri paši performē, parasti ir arī ekspresīvi skatītāji.  &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Kad atgriezāmies pilī jau bija ļoti daudz cilvēku un mani galīgi nesaistīja doma palikt sēdēt pie bāra, jo sapratu, ka lielai daļai tur jau tusiņš turpinās otro vai trešo dienu, bet tieši tajā brīdī man uzraksta P, ka atrodas pārdaugavā un varbūt varētu saskrieties pilī, kas atkal vienkārši sanāca perfekti pēc pulksteņlaikiem. Beigās ļoti pieklājīgi jau ap 00:30 biju mājās. Pēc tam vēl izgāju naksnīgā pastaigā pa parku, kur pirmo reizi nebija neviena cilvēka, kas priekš manis ir vēl viens ziemas vēstnesis. Tagad iešu uzsildīt kādu šķīvīti no sava milzīgi savārītā zupas katla.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:34138</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/34138.html"/>
    <published>2026-11-08T16:52:00</published>
    <issued>2026-11-08T16:52:00</issued>
    <updated>2026-11-08T14:52:57Z</updated>
    <modified>2026-11-08T14:52:57Z</modified>
    <content type="html">update: uzvārīju beigās zupu sev, saviem vēl trīs nepiedzimušajiem dēliem un vienam neiestādītajam ozolam.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:33972</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/33972.html"/>
    <published>2026-11-08T15:50:00</published>
    <issued>2026-11-08T15:50:00</issued>
    <updated>2026-11-08T13:51:32Z</updated>
    <modified>2026-11-08T13:51:32Z</modified>
    <content type="html">Šodien nesanāca agri mosties, jo no vakardienas ballītes atgriezos mājās tikai ap 5:00 no rīta. Ko tur daudz teikt - sanāca tīri laba socializēšanās. Tagad gulšņāju gultā un skatos kā saule krīt istabā uz sienas. Manam ziemassvētku kaktusam pēc ļoti ļoti liela gadu pārtraukuma atkal parādījušies pumpuri. Pēc katra šī teikuma uzrakstīšanas nedaudz pastaipos un izlokos. Jūtos, kā ciets plastilīns, kuru skulptoram jāsamīca rokās pirms lietošanas. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Man vajadzētu saņemties uzvārīt vistas-siera zupu (jo ledusskapī jau ir visas nepieciešamās sastāvdaļas) un vajadzētu saņemties vakarā aizbraukt uz otru rīgas galu, jo man ir biļete uz hospitāļu ielas papildkoncertu. Lai gan pašlaik negribas izkustēties pat tik tālu, lai aizietu uz virtuvi, es zinu, ka pēc koncerta noteikti jutīšos labāk. Esmu ieciklējusies arī uz to, ka turp vēlos doties ar velosipēdu. Nu, savas īpatnības jau sen esmu sev piedevusi. Man vispār ir vēl visādas lietas, kuras vajadzētu saņemties izdarīt, bet šaubos, ka tas notiks šodien. Vispār tikko vēl atcerējos, ka man bērnībā mācīja, ka svētdienās strādāt nedrīkst. Atceros, ka oma opim no rokām rāva ārā slotu, jo grīdu slaucīšana (mājas uzkopšana) arī skaitās darbs. Citreiz man tiešām pietrūkst mani vecvecāki un mēdzu aizdomāties kādas būtu mūsu attiecības. Es gribētu kaut reizi dzīvē vismaz pārlaist vēlreiz kādu vasaras nakti uz viņu liepājas dzīvokļa koka lodžijas, kas atradās rokas stiepienā no jūras. Akd, reāli rīt moš jāaizbrauc uz daugavgrīvu.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:33680</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/33680.html"/>
    <published>2026-11-07T11:44:00</published>
    <issued>2026-11-07T11:44:00</issued>
    <updated>2026-11-07T09:44:27Z</updated>
    <modified>2026-11-07T09:44:27Z</modified>
    <content type="html">Pašai par pārsteigumu šodien pamodos ap 9:30. Sākumā domāju, ka jāmēģina atkal iemigt, jo vakarā man jādodas uz dzimšanas dienu, bet no citas puses skatoties - domāju, ka būtu labi uzturēt sevi tonusā, jo vienā dienā jau tas darbs atradīsies. Nav man arī kur citur nemaz likties. Turklāt sāku justies jau pietiekami atkopusies no iepriekšējām darba vietām un daudz skaidrāk tagad saprotu savas robežas. Manifestēju atrast mierīgu darbiņu, kurā varētu visu dienu sēdēt un taisīt tikai dažādus vizuāļus (ideāli, ja kaut kam sakarīgam). &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Visādi citādi domāju, ka man iet labi. Šorīt sanāca uzvārīt putru perfektajā konsistencē. Vakar biju uz trīs sarunām grāmatu svētku ietvaros. Bija tīri okey, bet mani ļoti mulsināja vecākās paaudzes uzvedība - telefoniem skaņa ieslēgta, klausuli paceļ turpat auditorijā (?) un pat nemēģina čukstēt, viena pensionāre sāka rakāties ļoti skaļi pa somu un tad vienā brīdī mētāt dažus no priekšmetiem. Šis viss notika tikai pirmajā lekcijā par ilustrētajiem žurnāliem 19.-20.gs. mijā, bet tāpat wtf. Mums bija vispār paredzēts doties augšā uz 5.stāvu apskatīt tos žurnālus dzīvē, bet pirms nodarbības beigām rcb filiālbibliotēkas kolektīvs &amp;quot;pūce&amp;quot; jeb &amp;quot;pūcītes&amp;quot; nolēma sveikt lektori (jo ir taču grāmatu svētki?? bet, ja godīgi, īsti nesapratu, kas un kāpēc), kura neveikli mēģināja norādīt, ka tam nav īsti pašlaik laika. Man visi šie uzvesties neprasmīgie pensionāri nedaudz nokaitināja un tāpēc nolēmu viņiem nepievienoties tālāk, bet būt atpakaļ laikus uz nākamo sarunu par to, kam raksta pētnieks. Tur par laimi bija jēdzīgāka publika.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:33449</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/33449.html"/>
    <published>2026-11-06T12:26:00</published>
    <issued>2026-11-06T12:26:00</issued>
    <updated>2026-11-06T10:26:39Z</updated>
    <modified>2026-11-06T10:26:39Z</modified>
    <content type="html">Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas &amp;lt;i&amp;gt;tukšas&amp;lt;/i&amp;gt; dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu &amp;quot;kam raksta pētnieks?&amp;quot; un pieredzes stāstiem &amp;quot;kā es (ne)kļuvu par rakstnieku&amp;quot;. Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title>labrīt!</title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:32627</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/32627.html"/>
    <published>2026-11-03T09:46:00</published>
    <issued>2026-11-03T09:46:00</issued>
    <updated>2026-11-03T07:46:38Z</updated>
    <modified>2026-11-03T07:46:38Z</modified>
    <content type="html">Šodien diena sākās ļoti agri, jo O bija jāpavada uz 22.autobusa pieturu. Bāc, es arī gribētu būt tik relaksēta par plkst laikiem. Kopumā mums gāja ļoti jauki, bijām garā pastaigā pa Āgenskalnu un Torņakalnu, pēc tam bijām pilī (pirms tam tieši viņai teicu, ka tas ir bārs, kur ir liela iespēja, ka parunāsimies ar vēl kādu un tā arī notika) un tagad man pat nedaudz žēl, ka no savas puses nolēmu mūsu orģinālo plānu saīsināt no divām naktīm uz vienu. Tajā pašā laikā domāju, ka diez vai būtu izgājis tik labi, ja būtu sagaidījusi viņu sagurusi. Lai nu kā, paspējām jau sarunāt decembrī tikties Tartu, kur vispār man ir vēl cilvēki, kurus satikt. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Pirms gada neticētu, ja kāds teiktu, ka man tik labi un viegli viss saies ar socializēšanās iespējām igaunijā. Biju noskaņojusies, ka izveidot kontaktus vietā, kurā nedzīvoju, būs ļoti grūti un tuvu neiespējamam. Par to jau man ir prieciņš. Kaut kādā ziņā varbūt tāpēc man arī grūti noticēt, ka tagad pēkšņi man nesanāks atrast darbu (naudu). Tieši otrādi, man ir sajūta, ka viss beidzot sāk sastāties savās vietās. Pat par spīti pagājušās nedēļas melnajai līnijai. Šķietami, kā apstiprinājums tikko vēl dzīvoklī iespīdēja saulīte. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Tagad domāju, ka ir laiks vēl vienai kafijai, vēl vienai bulciņai un esmu apņēmusies pārtulkot vismaz vienu dzejoli priekš vakara kvīru literatūras tulkošanas darbnīcas. Nu, tas pārtulkojamais materiāls tikai vēl ir jāatrod, bet ir vēl tik agrs.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:32355</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/32355.html"/>
    <published>2026-11-02T11:07:00</published>
    <issued>2026-11-02T11:07:00</issued>
    <updated>2026-11-02T09:08:17Z</updated>
    <modified>2026-11-02T09:08:17Z</modified>
    <content type="html">Pirmdiena. Novembris. Šorīt pamodos jau ap 10:00 no aukstuma. Biju netīšām atstājusi logu uz mazo vēdināšanas režīmu un dzīvoklis pa nakti bija tiešām kārtīgi izvēdinājies. Labā ziņa, ka tas ļāva beidzot mitruma līmenim nokrist uz 55%!! Par to jūtos ļoti labi. Gribētos iet uzvārīt arī kafiju un pagatavot brokastis, bet suns cieši iemidzis uz manām kājām un es nespēju izkustēties. Man ir maiga sirds. Ko padarīsi.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Šodien plānoju pieķerties tik tādiem maziem organizatoriskiem darbiņiem, jo man vēl jāpaspēj nedaudz uzkopt. Pārmaiņas pēc nevis es dodos, bet kāds atbrauks ciemos pie manis no igaunijas.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:32243</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/32243.html"/>
    <published>2026-10-31T12:33:00</published>
    <issued>2026-10-31T12:33:00</issued>
    <updated>2026-10-31T10:56:07Z</updated>
    <modified>2026-10-31T10:56:07Z</modified>
    <content type="html">Man šodien ir tieši 0 ieplānotu darīšanu un tas man liek justies tik labi. Šo ierakstu arī veicu no savas gultas komfortiem. Jūtu, ka līdz ar saules gaismas mazināšanos ir mazinājusies arī mana sociālā baterija. Klausos ministry of echology albumu horizon un skatos, kā aiz loga ozolkokam krīt nost jau pēdējās brūnās lapas. Gribētu iegrimt gultas matracī un ap sevi aptīt trīs pūkainas segas kā kokona lapas.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:31836</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/31836.html"/>
    <published>2026-10-30T16:02:00</published>
    <issued>2026-10-30T16:02:00</issued>
    <updated>2026-10-30T14:10:07Z</updated>
    <modified>2026-10-30T14:10:07Z</modified>
    <content type="html">Vakar biju uz ļoti produktīvu tikšanos ar E, sākām ar biznesa pusdienām tirgū un debrīfingu pilī. Tagad dzeru kokmuižas mate tējas dzērienu un mēģinu savākties, bet ne vairs vienotā veselumā, jo pēdējo reizi tas nebeidzās labi. Vēlāk vakarā ieplānots mājās uzņemt viesi. Līdz tam laikam derētu vēl aiziet uz veikalu pēc piena (rītdienas kafijai) un uzkodām (šim vakaram). Izjūtu nelielas koncentrēšanās problēmas, jo ceriņkrūmu aiz mana loga pārņēmis zvirbuļu bars. Tie lidinās šurpu turpu, augšā lejā, bet es jūtos, kā kaķis, kurš nespēj novērsties.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:31558</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/31558.html"/>
    <published>2026-10-29T14:14:00</published>
    <issued>2026-10-29T14:14:00</issued>
    <updated>2026-10-29T13:08:25Z</updated>
    <modified>2026-10-29T13:08:25Z</modified>
    <content type="html">Vakar burtiski visu dienu nogulēju mājās un man tik sen nebija bijusi tāda diena. Diemžēl izgulējusies gan galīgi vēl nejūtos, bet noteikti ir kopumā labāk. Šodien brokastu laikā paralēli pildīju krustvārdu mīklu, jo sajutu nepieciešamību paasināt prātu. Paralēli klausījos interesantu sarunu vikerraadio par to, kā iet (vai precīzāk neiet) somugru tautām krievijā. Tagad lēnām jāsāk taisīties, jo pēcpusdienā man ir ieplānots tikties ar E. Pēc tam vajadzētu saņemties atbildēt diviem cilvēkiem whatsapp. Neteiktu, ka man būtu problēmas atbildēt uz ziņām laikus, bet citreiz no otras puses komunikācija ir tik lēna, ka man vienkārši pašai pazūd interese. Protams, es nesagaidu 24/7 pieejamību, bet, manuprāt, veidojot jaunus kontaktus tomēr ir svarīgi apmainīties ar entuziasmu. Visvairāk samulstu, kad piedāvājumu kaut ko darīt pat neierosināju es.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:31372</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/31372.html"/>
    <published>2026-10-28T13:31:00</published>
    <issued>2026-10-28T13:31:00</issued>
    <updated>2026-10-28T11:52:06Z</updated>
    <modified>2026-10-28T11:52:06Z</modified>
    <content type="html">Okey, nu, man ir skaidrs, ka pasaule man sūta pašlaik zīmes ļoti dramatiskā veidā un es to vairs nedrīkstu ignorēt. Bail, kas vēl varētu notikt, ja kaut ko nesākšu darīt. Tikai īsti nesaprotu, kas tieši ir ieplānots. Kas man ir jādara un kā šis viss ir jāsaprot? Jūtu, ka priekšā ir grūtums. Ko vēl varētu nozīmēt tik īsā laikā saskarties ar divām tik absurdām situācijām? Peli un elektrošoku? Kurš uzlika toma un džerija kaseti? Šādi nav bijis tik ļoooti ilgi.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Gribēju arī piefiksēt, ka notikušas daudz labu lietu. Un tik labi, ka visām šīm grūtībām līdzās ir arī draugi. Es nezinu, ko iesāktu, ja būtu patiešām viena. Jāatzīst, ka pēc šīs pieredzes arī jūtos pārsteidzoši mierīgi, teiktu pat mierīgāk, nekā iepriekš. Ķermenis gan vēl būs jāpasaudzē. Bāc, tas bija tik stulbi. Šodien iešu uz veikalu iztērēt tos 20€, ko atradu uz zemes parkā, jo man kopš tās banknotes pacelšanas īsti neiet un es ticu enerģijām. Es vispār ticu daudz lietām. It īpaši es ticu labajam.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Šodienas plānā ir dienu pavadīt mierīgi. Orģinālais plāns bija kopā ar I doties mini pārgājienā pa juglu, bet jūtu, ka tomēr labāk priekš sevis būtu izvēlēties sēdošas aktivitātes. Ķermenim principā tāda lomku sajūta, tikai bez svīšanas (nice), tāpat nedaudz atsit nervu sabrukumu, tikai bez debīlām domām. Tā kā nejūtos arī pašlaik īpaši unikāli.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:31129</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/31129.html"/>
    <published>2026-10-28T01:02:00</published>
    <issued>2026-10-28T01:02:00</issued>
    <updated>2026-10-27T23:02:39Z</updated>
    <modified>2026-10-27T23:02:39Z</modified>
    <content type="html">long story short: pirms teātra pieskāros atvērtai rozetei un dabūju elektrotriecienu cauri visam ķermenim. Sākumā tā bija tikai kņudēšana, bet vakaram ejot sāka palikt tikai sliktāk. Sapratu, ka drošāk būs tomēr aiziet uz stradiņiem. Jutu strauju sirdsdarbību, neregulāra palika arī elpošana, sāka pat tā kā tirpt seja. Krč, sabijos un gāju uz slimnīcu. Tieši viņu mājaslapā bija rakstīts, ka vispār šādās situācijās ir jāzvana ātrajiem, bet tik slikti arī nebija un tomēr man arī nav tālu jāiet. Tur nosēdēju kādu stundu rindā. Norm. Iegāju kabinetā un ārsta palīdze uzreiz man sāka teikt, ka šis aizņems visu nakti un vai man tiešām tas ir nepieciešams? (?) Viņa pat nepajautāja, kā es to dabūju gatavu. Tā jau jutos slikti… Saku, ka nezinu vai man tas ir nepieciešams, bet internetā ir rakstīts, ka elektrotraumas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas pazīmes var sākties 24h laikā pēc tam, kuras man tajā brīdī bija praktiski visas(!!) Teicu, ka gribētu, lai viņa man pasaka vai man tas ir nepieciešams, bet viņa man teica, ka tikai es zinot, kas man ir nepieciešams. Neatceros vairs visas detaļas, jo viņa divas vai trīs reizes vēl uzsvēra, ka “esmu TAČU VISU izlasījusi internetā” un ka “esmu ĻOTI gudra arī pati”(ko tas vispār nozīmē?). Kaut ko mēģināju taisnoties, ka man ar šādu lietu nav bijusi saskare iepriekš un tāpēc es meklēju informāciju, bet man no tā visa pasākuma ar viņu sākās īsta panikas lēkme, tāpēc piecēlos, pateicu “jums noteikti taisnība, es patiešām esmu ļoti uztraukta, es jūtu, ka labāk es iešu” un aizgāju projām. Apģērbu āra drēbes tikai jau ārpus slimnīcas. Tad es gāju pa āgenskalnu kā kaut kāds saštirījies nariks (tīri gaitas ziņā, atceros, ka atsitos pret mājas stūriem), ļoti trūka arī gaiss, līdz man gar gājām noskrēja milzīga, gigantiska, rīgas centra izmēra žurka, salecos, nokāpu no ietves un, protams, mani bik aizķēra vienīgā garām braucošā mašīna, bet no viņas taures skaņas atčokņījos, tā kā beigās tādā ziņā viss labi. Tagad rakstu šo tekstu un redzu, ka nav tomēr kaut kas labi, jo es redzu pleķus kādus redz, kad acis aiztaisa ciet, bet par laimi ne visu laiku. Ķermenis jūtas, kā sadzēries, bet prāts tāds it kā nebūtu gulējusi 24h. Neesmu pat tagad vairs droša vai man nepieciešama vairāk parasta vai psihoneiroloģiskā slimnīca. Nedomāju, ka mana sirds šonakt apstāsies, bet, ja nu tomēr, tad visa vaina uz ārsta palīdzi no 1.kabineta. Paldies autovadītājam, kas mani gandrīz nobrauca, jo reāli tik ātri tikt ārā no tāda prāta stāvokļa bija ļoti respektabli. Varbūt nopirkšu sev kaut kad arī tauri, ko turēt mājās šādiem neparedzētiem apstākļiem.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:30937</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/30937.html"/>
    <published>2026-10-27T13:04:00</published>
    <issued>2026-10-27T13:04:00</issued>
    <updated>2026-10-27T11:05:06Z</updated>
    <modified>2026-10-27T11:05:06Z</modified>
    <content type="html">Jūtu, ka palēnām ieslīgstu nelielā rutīnā, bet pārmaiņas pēc tādā, kuru man nebūtu iebildumu vēl kādu laiku saglabāt, ja vien nevajadzētu atrast darbu. Vispār vakardien man zvanīja no vienas vietas, lai uzaicinātu uz nākamo atlases kārtu (no kopā četrām kārtām!!), bet man tā saruna likās tik savāda un neesmu arī droša vai man gribas strādāt darba vietā, kas par savu pieeju izvēlas veikt telefona ātrās intervijas. Nav jau gluži tā, ka es staigātu apkārt un visu laiku prātā pārcilātu domas par to, kas mani motivēja pieteikties konkrēti uz x, y, z. Vēl saprastu, ja tie piedāvātie atalgojumi būtu tikpat motivējoši... Zinu, ka man vairs nav atlicis pārāk daudz laika bezdarbniekos, bet intuitīvi jūtu, ka šāds nebūs mans iznākums. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Vēl vakar neplānoti satiku sen nesatikto I. Kopā aizgājām uz pili un kādas 2h nosēdējām terasē. Ēdām pāri palikušo kūku no teātra. It kā bija auksti, bet it kā nē. Jebkurā gadījumā pabūt svaigā gaisā ir ļoti veselīgi arī vēlā rudenī. Pēc tam vēl izgāju kārtīgā pastaigā ar suni.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Šodienas plānā ir mēģināt savākties vienotā veselumā un vakarā aiziet uz haltūru teātrī.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:30260</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/30260.html"/>
    <published>2026-10-26T15:34:00</published>
    <issued>2026-10-26T15:34:00</issued>
    <updated>2026-10-26T14:02:42Z</updated>
    <modified>2026-10-26T14:02:42Z</modified>
    <content type="html">Laiks nedaudz atgriezties realitātē. Pašlaik dzeru kafiju un ēdu hurmu. Cenšos noskaņoties produktīvai dienai. No vakardienas ieplānotajiem uzdevumiem beigās izpildīju tikai trīs, bet sev piedodu, jo tomēr situācija nedēļas nogalē bija neordināra. Varbūt vienīgi es varēju mēģināt pamosties agrāk par 12:00, lai diena būtu garāka. Man vēl vēlā pēcpusdienā jāiet satikt L, lai gan viņa arī rakstīja, ka ir apslimusi, kas visdrīzāk nozīmē, ka mēs netiksimies. Pati šodien arī esmu nošķaudījusies jau šķiet trīs vai četras reizes. Ja debesis nevilktos tik uzkrītoši uz lietu, tad varētu vēl silti saģērbties un pasēdēt ķīpsalas krūmos.&amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Šo pārsteidzoši ļoti piepildīto un saulaino vasaru esmu palaidusi vaļā sev netipiski viegli. Nedaudz sabiedēju pati sevi ar šo vieglumu. Šonedēļ aprit arī trīs gadi kopš atkal dzīvoju pārdaugavā. Par spīti visām likstām, kas te notikušas, mitruma līmeņiem, utt, man arī ir sajūta, ka nekad neesmu jutusies kaut kur tik labi, cik labi jūtos šeit. Ja man būtu jāpārvācas, tad man tas būtu jādara ar patiešām smagu sirdi.</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:30102</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/30102.html"/>
    <published>2026-10-25T13:22:00</published>
    <issued>2026-10-25T13:22:00</issued>
    <updated>2026-10-25T11:37:56Z</updated>
    <modified>2026-10-25T11:37:56Z</modified>
    <content type="html">Par laimi jūtos jau mierīgāk. Vakar aizbraucu vēl ar ričuku uz centru, satiku draudziņus, parunājāmies un palika labāk. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Šodienas plānā:&amp;lt;br /&amp;gt;- aizbraukt uz imantas depo&amp;lt;br /&amp;gt;- sapūst visas atrodamās šķirbas&amp;lt;br /&amp;gt;- uzrakstīt draft e-pastu&amp;lt;br /&amp;gt;- sakārtot kalendāru&amp;lt;br /&amp;gt;- uzmazgāt grīdas &amp;lt;br /&amp;gt;- paēst</content>
  </entry>
  <entry>
    <title></title>
    <id>urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:29841</id>
    <link rel="alternate" type="text/html" href="http://klab.lv/users/nelabrit/29841.html"/>
    <published>2026-10-24T18:04:00</published>
    <issued>2026-10-24T18:04:00</issued>
    <updated>2026-10-24T16:48:03Z</updated>
    <modified>2026-10-24T16:48:03Z</modified>
    <content type="html">Relaksētas brīvdienas mierīgā gaisotnē vienkārši pa dirsu. Saule jau ir paspējusi norietēt, kamēr es skraidu pa rajonu un kārtējo reizi bīdu virtuvi. Labā ziņa, ka neesmu atradusi pilnīgi nekāda veida indikācijas, ka šeit ilgstoši būtu uzturējusies kāda pele. Tāpat viņa patiesībā ir diez gan skaļa un ņemot vērā, ka pārsvarā rakstu klusumā, tad šķiet, ka man būtu vajadzējis tomēr sadzirdēt tādu skrapstināšanos ātrāk. Atceros, ka tikai šorīt pusmiegā, pusapziņā tādu līdzīgu skaņu dzirdēju, tieši padomāju &amp;quot;vai tā ir žurka&amp;quot;, bet tā doma likās tik nereālistiska, ka uzreiz iemigu atkal ciešāk. &amp;lt;br /&amp;gt;&amp;lt;br /&amp;gt;Esmu veikusi visus nepieciešamos pasākumus un uzstādījusi vienu slazdu, kurā viņai ir iespēja turpināt dzīvot, un vienu, kurā iespēja ir nomirt. Ja izvēlēsies dzīvot, tad izlaidīšu ārā tikai otrpus tiltam.</content>
  </entry>
</feed>
