urn:lj:klab.lv:atom1:nelabritnelabritnelabritnelabritpatricijakuzmina984@gmail.comnelabrit2026-10-05T11:41:02Z2026-10-05T11:41:02Zurn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:242762026-10-05T14:23:002026-10-05T14:23:002026-10-05T11:41:02Z2026-10-05T11:41:02ZBraucu atpakaļ uz mājām. Man uz pēdas ir liela tulzna un šodien laiks ārā vairāk atgādina pastaigu pa lietus mākoni. Soļu skaitītājs rāda, ka pa šīm 3 dienām nostaigāti kopumā 44km. Noteikti bija vērts jau otro vasaru pēc kārtas trenēties braukt velo uz izturību, jo reāli kājas nesāp. Pati esmu patīkami pārsteigta, jo tas nozīmē, ka varētu mierīgi mēģināt īstenot domu par došanos pārgājienā pa zaļo dzelzsceļu maršrutā Tartu —&gt; Rīga.<br /><br />Īpaši gan par šodienas izpalikušo pastaigāšanos nepārdzīvoju, jo pēc diviem mēnešiem tāpat jau atkal mazas darīšanas Tartu. Gribētu vēl līdz tam laikam paspēt aizbraukt uz Lietuvu. Tīri līdzsvaram. <br /><br />Mēģinu tagad izdomāt, ko, lai jums uzraksta par Pērnavu un Tallinnu, bet galva pašlaik tāda tukša. Dzelteno lapu noteikti vairāk ir Rīgā. Lielāko daļu kastaņus, ko salasīju uzreiz sanāca arī atdāvināt tālāk. <br /><br />Pērnavā pirmo reizi biju un nakšņoju Rääma rajonā, kas atrodas otrpus upei. Tur bez dzīvojamajām mājām nekā cita īsti arī nav, bet man tieši vislabāk patīk pa tādiem rajoniem pabūt. Vēl pabiju tur öövalge gaismu festivālā. Sākumā domāju, ka būs līdzīgi Staro Rīga pasākums, bet izrādījās, ka katrs objekts ir mini izrāde, kur vai nu iesaistīti akrobāti vai cilvēki taisa ēnas uz projekcijām. <br /><br />Tallina atkal ir mana mīļākā pilsēta Igaunijā, tāpēc tur vienmēr esmu arī gatava atgriezties. Šoreiz pašai negaidīti sanāca izstaigāt jaunu rajonu Veerenni, kas varētu būt mans otrs mīļākais rajons. Uzreiz aiz Kopli. Protams, centrs (un ne tikai) arī tur ir skaists. Jāatzīst gan, ka laikam visas pilsētas izskatās īpaši skaisti rudenī. Vai arī man tāds tieši šodien trāpījies noskaņojums.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:238822026-10-04T10:46:002026-10-04T10:46:002026-10-04T07:50:43Z2026-10-04T07:50:43ZNelabrīt šajā skaistajā rudens rītā! <br />Man tik liela vilšanās par mums (Latvijas balstiesīgajiem) šķiet vēl nekad nav bijusi. Gan par rezultātiem, gan balsošanas aktivitāti :(urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:236542026-10-02T14:41:002026-10-02T14:41:002026-10-02T11:53:18Z2026-10-02T11:53:18ZMans vakardienas plāns nodarboties ar lasīšanu pilnībā izgāzās, jo negaidīti satiku cilvēkus. Ticiet man, ka tas būtu bijis ļoti nepieklājīgi atteikt runāšanos, lai tā vietā lasītu grāmatu.<br /><br />Vēl vakar atkal mocījos ar iemigšanu. Aizmigu tikai pēc 6:00 :/ Jūtos briesmīgi, sāp acis, bet šīs ir manas pagaidām šodienas ieplānotās aktivitātes:<br />- ierakstīt cibā un pabeigt brokastot (ir progress)<br />- atbildēt čatiņā un uzrakstīt 2 cilvēkiem<br />- sagatavot māju prombraukšanai<br />- nosūtīt vēstuli (t.i., pirmo reizi izmēģināt pasta pašapkalpošanās automātu, kurā jāizdrukā adreses svītrkods, kā arī vēl vēlos veltīt mazu klusuma brīdi pastmarkām)<br />- nopirkt 2 mini balzāmiņus<br />- atrast 5 lielus kastaņus<br />- sakrāmēt somu nedēļas nogales braucienam<br />- pagatavot ēst<br />- satikt I un nodot monsteras bēbīti<br />- nopirkt tirgū medus kūku<br />- piestrādāt 3-3,5 stundas teātrī<br />- iziet garajā pastaigā ar suniurn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:233792026-10-01T16:38:002026-10-01T16:38:002026-10-01T14:04:00Z2026-10-01T14:04:00ZNogulēju nepieklājīgi ilgi, bet neko padarīt. Vakarnakt nespēju iemigt. Pārdzīvoju tikai tāpēc, ka pašlaik spīd saulīte un termometrs rāda +20 grādus!! Tagad sadzeršos kafiju un mēģināšu noskaņoties maiņai teātra bārā (izrāde ir izpārdota un gaidāmi pāri 100 cilvēku). Plānoju uzvilkt baltu blūzīti, lai man pašai arī būtu vieglāk sajusties lomā. Savukārt, izrādes laikā plānoju turpināt lasīt <span class='ljuser' style='white-space: nowrap;'><a href='http://klab.lv/userinfo.bml?user=triines_greeki'><img src='http://klab.lv/img/userinfo.gif' alt='[info]' width='17' height='17' style='vertical-align: bottom; border: 0;' /></a><a href='http://klab.lv/users/triines_greeki/'><b>triines_greeki</b></a></span> aizlienēto R.F.Kuang "Babel", kuru it kā man nav grūti lasīt, bet man ir nedaudz grūti ielasīties. Jāatzīst, ka ar katru reizi šo "ielasīšanās" grūtību sāku uztvert aizvien personiskāk un tagad esmu nolēmusi nelasīt neko citu paralēli, kamēr nebūšu tikusi galā ar šo. Pašai literatūrai nav nekādas vainas. Tās vairāk ir manas grūtības savākties un sakoncentrēties. Vasarā sevi mierināju ar domu, ka ir vasara un man bija daudz visādu izbraucienu, bet tagad rudenī, 1.oktobrī, man nav vairs nekādu attaisnojumu.<br /><br />Diemžēl vienīgais braucošais transportlīdzeklis, kurā spēju palasīt ir vilciens. Apsvēru domu, ka varbūt tāpēc jābrauc no Tallinas uz Rīgu atpakaļ ar vilcienu, lai gan tas sanāk 2h ilgāks ceļš, bet nošokējos, ka biļete ir uz pusi dārgāka, nekā ar autobusu. Lai gan es arī turpinu apsvērt domu, ka varbūt varētu no Tallinas aizbraukt ar vilcienu uz Tartu. Tur dažas stundas pastaigāties (potenciāli satikt arī vienu sen nesatiktu draudzeni uz kafiju) un tad tikai braukt atpakaļ uz Rīgu. Vēl man ļoti patiktu, ja man Tallinā kāds pienāktu klāt uz ielas un teiktu, ka ir pieejama viena brīva istaba dzīvošanai un ka mīl suņus, lai es varētu atbildēt: "forši, kad varu ievākties?". Alternatīvi, mani varētu arī kāds bildināt. Noteikti piekristu abiem šiem variantiem, kuri diez vai notiks, bet galu galā man arī bērnībā mācīja, ka cerība mirst pēdējā.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:231092026-09-30T14:33:002026-09-30T14:33:002026-09-30T11:44:28Z2026-09-30T11:44:28ZŠodien pēc ilgiem laikiem pamodos ar modinātāja zvanu 9:50, jo man bija pirmā darba intervija šajā bezdarbnieku procesā. Domāju, ka gāja labi. Vismaz tie, kuri intervēja iedeva man dažus komplimentus un es pati arī neiebilstu tur strādāt, bet pagaidām cenšos to pārāk neiztēloties, jo priekšā vēl atlases otrā kārta. Esmu dzirdējusi tik daudz briesmu stāstus par darba meklēšanu, ka mani iepriecināja vismaz iespēja ar kādu sakarīgi parunāties. Ja godīgi nezinu vai gribu tik drīz atgriezties darba vidē. Pēdējo reizi man bija ilgstoši brīvs laiks 2020.gadā, kad sākās covids un manā dzīvē viss aizgāja riktīgos neceļos. Pat nezinu par cik brīvu laiku to var nosaukt, ņemot vērā, ka man bija pēdējais gads bakalauros. <br /><br />Šodien arī aprit precīzi 2,5 mēneši kopš manas pēdējās darba dienas, kā arī mēnesis kopš esmu normāli atpakaļ Rīgā. Vēljoprojām jūtos nogurusi, bet noteikti paliek labāk, kas principā ir galvenais. Jāatzīst, ka esmu varbūt arī nedaudz palikusi apsēsta ar labbūtības ieviešanu savā dzīvē un citreiz mani māc domas par to, cik ilgi līdz viss atkal sačakarēsies. Vēl tikai mācos šādām domām ilgi nepakļauties.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:229662026-09-29T14:01:002026-09-29T14:01:002026-09-29T11:09:56Z2026-09-29T11:09:56ZŠodien pirmo reizi pamodos īsi pirms 8:00, bet nolēmu, ka tas ir par agru priekš celšanās, tāpēc turpināju gulēt līdz 12:00. Toties brokastīs man izdevās uzvārīt perfektu putru un pārāk vāju kafiju. <br /><br />Tālāk klausījos Vikerraadio raidījumu, kurā īsumā apkopoja Latvijas politikas izaicinājumus un iepazīstināja ar partijām, kurām ir vislielākie reitingi. Man, protams, patika smagā nopūta pirms sekoja "vecais oligarhs šlesers" un "neticami populārā kremliste stepanenko". Šo raidījumu par Latvijas aktualitātēm agrāk klausījos ļoti regulāri. Man patīk, ka lielākoties raidījuma vadītāji vienkārši lasa ziņas un brīvi komentē, ko domā un neslēpj ne savas simpātijas, ne antipātijas. Man parasti omu vēl uzlabo dziesmas izvēle, jo viņi vienmēr cenšas to piemeklēt raidījuma tēmai, piemēram, vienreiz pēc sarunas par airbaltic sekoja prāta vētras "lidmašīnas". Šodien tika izvēlēts kaut kāds šlāgeris ar šādiem vārdiem piedziedājumā: taviem sapņiem nav svara / cilvēki domā / dievs dara / svilpoja putniņš uz zara.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:226662026-09-28T16:01:002026-09-28T16:01:002026-09-28T13:10:57Z2026-09-28T13:10:57ZDivas saulainas dienas pēc kārtas. Es ļoti priecājos. Tikai man nedaudz žēl, ka šodien lielāko dienas daļu nogulēju - pamodos ap 13:00. Vakar pastaigājos ar P un tieši runājāmies par to, kā šogad rudens ierodas ar tādiem maziem solīšiem. Varbūt dažas dienas ir dzestrākas par citām, bet kopumā ir labi. Dzeltenās lapas arī parādās katru dienu pa vienai. Manī tas raisa cerības, ka būs arī skaista ziema. Es jūtos gatava. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem. <br /><br />Tagad plānoju iet sacept kartupeļu pankūciņas. Zinu, ka šonedēļ ir vēlēšanu nedēļa, bet cenšos daudz par to nedomāt, jo, ja uzvarēs kremlisti un oligarhi, tad vismaz šīs pēdējās "mierīgās dienas" būšu pavadījusi jauki. Pēc tam varēšu uzsākt samierināšanos. Ja man būtu iespējas, tad vienkārši brauktu projām. Pagājušajā gadā izgāju to civilās aizsardzības semināru ar domu, ka, ja sāktos karš - es palieku savās mājās un koordinējos, bet pie šīs situācijas jūtos bezspēcīgi. Es jau jutos bezspēcīgi, kad redzēju, kā notiek darbs ministrijās, cik bezatbildīgi citreiz tiek pieņemti līdz galam neizstrādāti politikas plānošanas dokumenti vai cik viegli ietekmēt ministres viedokli ar vienu trāpīgi uzrakstītu facebook komentāru. Fuj. Pilnīgi pretīgi paliek atceroties un tieši tāpēc pirms laika vēl negribu par šo sākt bēdāties. Vispār 4. oktobra rītā plānoju pamosties pie jūras Pērnavā.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:224732026-09-27T14:21:002026-09-27T14:21:002026-09-27T11:22:50Z2026-09-27T11:22:50ZŠodien pamodos īsi pirms 9:00, lai gan vakardien biju salīdzinoši vēlu mājās. Vakarā braukājos ar riteni pa centru un vēlāk pa lucavsalu. Bija tik silts vakars. Pat lietus bija silts. Jaunā velo promenāde riktīgi forša, vienīgi tur nekad nav īsti cilvēku. Man šķiet, ka varbūt tāpēc, ka labajā krastā ir nedaudz tizla uzbraukšana uz tilta, bet tajā pašā laikā ērti izbraukt uzreiz uz lāčplēša ielas un apbraukt vecrīgu. Iesaku kādreiz izmēģināt. <br /><br />Pašlaik ārā izskatās tik saulains aiz loga, ka apsveru domu šodien aizbraukt uz jūru. Skatos kalendārā, ka pēdējo reizi tur biju septembra sākumā. Parasti braucu uz daugavgrīvu un pēdējā reizē, kad tur biju, vētra bija diez gan kārtīgi izskalojusi vienā vietā krastu. Jūra bija aizgājusi līdz kāpai. Dažkārt par to iedomājos un par to vai krasts pārmainījies uz visiem laikiem. Toreiz gan tur biju lielā tumsā. Ļoti gribētu aizbraukt, bet pagaidām mans ķermenis vēl jūtas visai stīvi, neesmu arī vēl neko ēdusi un vispār man ir lietas, kuras darīt. Patiesībā darāmās lietas izaugušas tā, ka vajadzētu izveidot ar tām sarakstu un sākt prioritizēt. Es varētu, kā pirmo uzdevumu izvirzīt sasegties zem 100 segām un nelīst nekur ārā. Diemžēl bez darba nevaru atļauties iegādāties papildus 98 segas. <br /><br />Tomēr, ja kārtīgi apdomājos, tad nedomāju, ka esmu pat tik sagurusi. Tā daļēji sāk lēnām šķist, kā viltus sajūta, kas rodas pieraduma pēc. Tiesa, mans dzīvesstils arī nedaudz pamainījies pēdējos mēnešus, kas novedis arī pie patstāvīgas prakses gandrīz katru dienu satikt un pārmīt vārdus ar kādu iepriekš vēl nesatiktu cilvēku. Tas bez šaubām ir enerģiju prasoši, bet sāku jau pierast, lai gan ticu, ka šis tā neturpināsies visu laiku. Nedomāju šo nekādā veidā depresīvi. Dzīvē vienkārši viss nāk un iet viļņveidīgi. Nu, vismaz savējā esmu to tā novērojusi. Gribētu turpināt par šo parakstīt, jo tas ir tik labs veids kā apdomāties, bet mani tikko pasauca ārā un es nespēju šitik saulainā rudens dienā šādam aicinājumam pretoties. <br /><br />čiv - čivurn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:221622026-09-26T13:09:002026-09-26T13:09:002026-09-26T10:11:10Z2026-09-26T10:11:10ZLabrīt! Labrīt! Labrīt!<br />Šodien man nav daudz laika ierakstam, jo pieteikušies atbraukt mājās viesi, kas nozīmē, ka derētu izmazgāt grīdas un pagatavot kādas uzkodas. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet to nedaru vairs bieži, jo mans pašreizējais dzīvoklis ir ļoti maziņš. Te nav fiziski iespējams ilgstoši ērti uzturēties vairāk par 3 cilvēkiem. Tas gan priekš manis ir salīdzinoši mazs mīnuss, jo man tāpat labāk patīk būt ārpus mājām. Kopš dzīvoju Āgenskalnā arī pilnīgi noteikti vairāk bizoju kaut kur apkārt. Pie tā nedaudz arī vainoju rajonu un vienlaikus vēlos tam par šo uzrakstīt kādu veltījumu.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:219422026-09-25T14:32:002026-09-25T14:32:002026-09-25T11:34:35Z2026-09-25T11:34:35ZŠodiena beidzot ir viena no tām dienām, kurā mans kalendārs ir pilnīgi tukšs. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Bonusā līst stiprs lietus. Tikko vēl saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kurai būs nepieciešams sagatavot portfolio. Ļoti patīk doma kaut ko šādu padarīt. Laikam jāiet uzvārīt šodienas otro kafiju. <br /><br />Visādi citādi - šodien arī jūtos labāk. Vakardien man bija tik slikta pašsajūta, ka tas izčakarēja visu dienu. Sametās vēl pumpas. Turklāt slikti bija arī sunim, kas padarīja visu tikai vēl sliktāku. Knapi piespiedos vakar aizbraukt uz teātri, bet beigās, protams, priecājos, ka tomēr to izdarīju. Vienmēr šādās reizēs labāk ir piespiesties, jo grūtākā daļa vienmēr ir pats no mājas iziešanas akts. Tiklīdz tam slieksnim tiek pāri, tā jau paliek labāk un pēkšņi grūti iztēlojamais autobusa brauciens kļūst par realitāti. Šai atziņai gan sākumā bija pagrūti noticēt, bet tā ir taisnība.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:216792026-09-24T23:56:002026-09-24T23:56:002026-09-24T21:30:00Z2026-09-24T21:30:00ZŠovakar biju uz medijos daudz pieminēto izrādi “Rīkojums Nr.2”. Kaut kā liekot kopā šos notikumus un manas pašas darba pieredzi publiskajā sektorā - mani nepamet visai depresīvas noskaņas par redzēto. Jā, tur bija arī pietiekami daudz jociņu, arī pelnītas iesmiešanas. Īpaši labi, protams, (pēc vēl salīdzinoši nesenā ex labklājības ministra gājiena) nolasījās alkohola lietošanas paradumu ainas. Tomēr par komēdiju šo izrādi īsti negribas saukt, jo tomēr šo politiķu personības tikai sagadīšanās pēc ir sanākušas smieklīgas. Vispār jau, lai kaut ko kopā cilvēki spētu saštukot un sataisīt (šajā gadījumā valsti), tad tāda kā brāļošanās ir vairāk, nekā nepieciešama. Tā teikt, kolektīva garam jābūt dzīvam.<br /><br />Mani arī nedaudz nokaitināja, ka izteikumi krievu valodā netika tulkoti, jo cilvēki par tiem smējās, bet es krieviski tik labi nemāku un tāpēc tie jociņi man gāja secen. Tādā ziņā man patika izmantotais risinājums izrādē “Baltijas teļš”, kur subtitri tika ieintegrēti skatuves dekorācijās. <br /><br />Vai tā bija nomelnošanas kampaņa Šleseram vai Lembergam? Es teiktu, ka pilnīgi noteikti, ka nē. Vispār teiktu, ka skatītājam, kurš neseko aktīvi līdzi politikai vai gados jaunam skatītājam, kas nav šos jautājumus iepriekš pastudējis, šī izrāde varētu būt visai abstrakta. Es arī izmantoju pārtraukumu, lai nodarbotos ar guglēšanu. Vienīgais par Lembergu - īsti nesapratu, kāpēc viņš tur runāja tik tizli. It kā viņam būtu pilna mute siekalu. Brīžiem nesapratu pat, ko viņš saka, lai gan manām ausīm tāmnieku izloksne diez gan pierasta. Tikko atradu youtube pat to runu, kas tika izrādē izmantota (<a href="https://www.youtube.com/watch?v=TkkqnEjxNSs">https://www.youtube.com/watch?v=TkkqnE<wbr />jxNSs</a>) un viņš tur runā pat praktiski bez izloksnes. Vispār viņš tur tika attēlots nedaudz kā kaut kāds jampampiņš, bet viņš galīgi nav stulbs. Viņam tomēr ir vesela pilsēta pie jūras. Vēljoprojām.<br /><br />Ja gribas piesieties par “politizēšanu”, tad varbūt iespējams piesieties noslēguma runai par to, kā tagad taču bez viņiem (oligarhiem) ir labāk, kas mani pārsteidza, jo viņi taču nekur nav pazuduši. Hallo? Šeit zvana kokrūpnieku lieta, IT sistēmu iepirkumi, wondersala un gan jau vēl kaut kas. Vai mēs vairs neesam aktuāli? Vai gadījumā vēl 5 mēnešus atpakaļ mums atkal nebija tā pati divu paralēlu koalīciju problēma? Tajā pašā laikā man šajā runā ļoti patika, ka tika iezīmēts, cik ļoti nodarbošanās ar politiku var salauzt cilvēku un neviens īsti laimīgs no tā ārā neiziet. (ammm, nu moš tikai Rinkēvičs? :D) No otras puses, ļoti svarīgi arī zināt ar ko tu tajā politikā ej kopā. Vispār to kopā būšanu un nebūšanu izrādē labi risināja arī scenogrāfiskie paņēmieni, jo aktieri tur lēkāja pa platformām, kas ar ļoti vienkāršiem aizslietņiem ļoti ātri ļāva izsekot līdzi, kur notiek darbība. Tomēr stāstāmais stāsts ir daudzlīmeņains un sarežģīts. <br /><br />Visbriesmīgāk laikam jau bija redzēt, kā toreiz pamestie plāni atkal sāk aktivizēties īstenošanai, piemēram, zelta vīzas. Izejot no Dailes teātra, uz Brīvības ielas uzreiz sagaida milzīgs Šlesera un NA (btw viņus izrādē vienotība nosauca par fašistiem) plakāts, kas radīja ļoti īpatnējas sajūtas. Sajutu stipras galvassāpes pieres vidusdaļā. Varbūt labāk būtu bijis iet uz šo izrādi pēc vēlēšanām. Varbūt atkal pēc 3.oktobra šo izrādi būs skatīties vēl drūmāk.<br /><br />Noslēgumā vēl tikai nedaudz par Zatlera tēlu - nuuuuu, arī briesmīga sajūta. Agrāk bija labi cienīts ārsts, tad iekāpa politikā neko sliktu baigi nedomādams, jo tomēr prezidenta amats ir taču tikai reprezentējošs, tikai un tikai... Atceros vienā LUSP kaut kādā seminārā viņš bija uzaicināts par runātāju. Pēc lekcijas viņš tirgoja savu grāmatu, kas man tolaik likās tik savādi. Valsts bijušajam prezidentam pašam jānodarbojas ar kaut kādu pašreklāmu un tirgošanu? Tagad pilnībā saprotu un godīgi sakot, lai gan izrādē viņš netika atspoguļots, kā baigi labs vai spēcīgs līderis, es tomēr pret viņa tēlu izjutu vislielāko empātiju un pārdzīvojumu.<br /><br />Kopumā vispār jau tā kruti aiziet uz izrādi, kurā tiek spēlēti notikumi, kuri vēl nav noslēgušies un cilvēki, kuri vēl ir dzīvi un aktīvi savā darbā. Ja sanāk, tad noteikti iesaku aiziet. Ļoti arī ceru, ka taps vēl šāda tipa izrādes. Es labprāt aizietu arī uz izrādi, kuras centrā ir pats oligarhs.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:213252026-09-23T19:40:002026-09-23T19:40:002026-09-23T16:42:19Z2026-09-23T16:42:19ZBeigās mana haltūra sanāca krietni īsāka, nekā plānots. Ienācu pilī un pirmo reizi šķiet pa ļoti ilgiem laikiem šeit ir tukšs bārs. Tikai teresē sēž divi vīrieši un rejošs liels suns. Sēžu lielajā dīvānā, dzeru aliņu, lasu grāmatu, jūtos īpatnēji, bet mājās īsti iet vēl negribas. Mājās arī nav tāda dīvāna, kurā iekrist.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:211962026-09-23T15:40:002026-09-23T15:40:002026-09-23T12:42:08Z2026-09-23T12:42:08ZŠodien pamodos nedaudz pēc 11:00, bet vakarnakt arī bija grūti iemigt. Daudz domāju par darbu, naudu, tuvākajiem plāniem, kā arī par mājās pieejamajām sastāvdaļām karstmaizēm. Galva šodien jūtas tāda tukša. Jāsaņemas vēl aiziet līdz Olimpijai un nopirkt tabaku. Beidzot atkal arī ir iespēja iziet caur A. Grīna bulvāra pagalmu, jo māja, kas tur bruka ir tagad nedaudz vairāk nostabilizēta un stalažas vairs nebloķē trepes, kas iziet uz Smiļģa ielas pie viesnīcas. Sirdī uzreiz prieciņš, ka kaut kas tomēr arī atgriežas ierastajā kārtībā. Gribētos tiešām kaut ko gudru ierakstīt, bet kaut kā tiešām nekas nenāk prātā. Lai gan noskaņojums it kā pareizais. <br /><br />Vakardienu aizvadīju mierīgi, vakarā piehaltūrēju teātrī un pēc tam gāju pastaigāties ar sunci mūsu ierastajā maršrutā. Nē, vispār pirms pastaigas vēl izpildīju divas GTA5 misijas. Domāju, ka šis vakars iegrozīsies tieši tāpat, bet rītdiena gan solās būt interesantāka. Es vienkārši negribu rakstīt tikai par interesantām lietām. Es gribu iemācīties pierakstīt arī garlaicīgās dienas.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:208562026-09-22T14:18:002026-09-22T14:18:002026-09-22T11:19:26Z2026-09-22T11:19:26ZTikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma. <br /><br />Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:205142026-09-21T10:23:002026-09-21T10:23:002026-09-21T10:20:44Z2026-09-21T10:20:44ZŠorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.<br /><br />Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus? <br /><br />Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:202622026-09-20T15:24:002026-09-20T15:24:002026-09-20T12:24:45Z2026-09-20T12:24:45ZŠorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.<br /><br />Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.<br /><br />Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:201862026-09-19T13:37:002026-09-19T13:37:002026-09-19T10:39:18Z2026-09-19T10:39:18ZMans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video. <br /><br />Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.<br /><br />Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:197532026-09-18T14:13:002026-09-18T14:13:002026-09-18T11:13:59Z2026-09-18T11:13:59ZAtceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.<br /><br />Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:196112026-09-16T17:19:002026-09-16T17:19:002026-09-16T14:21:06Z2026-09-16T14:21:06ZŠodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.<br /><br />Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus. <br /><br />Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet <i>normāli</i> cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur. <br /><br />Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:192372026-09-15T16:04:002026-09-15T16:04:002026-09-15T13:04:54Z2026-09-15T13:04:54ZŠodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks. <br /><br />Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu <i>Keelelend</i> igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu.<br /><br />Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:191752026-09-13T14:35:002026-09-13T14:35:002026-09-13T12:14:10Z2026-09-13T12:14:10ZŠodienas plānotais pārgājiens diemžēl atcēlās, bet mierinājumam pasākums transformējās par pusdienām un šašļiku. Sāku jau sabēdāties, bet tad atcerējos, ka varu jebkuru dienu arī pati aizbraukt uz jūru, jo man tāpat nav nekas īsti tāds darāms. Izjūtu zināmu pretestību no saviem tuvajiem pieņemt rudens ierašanos, bet man gan ļoti patīk šis vieglais drēgnums. Man patīk gari mēteļi, džemperi un biezās zeķubikses. Kad pirms 4 gadiem pārvācos atpakaļ uz Rīgu (vispār ap šo pašu laiku), tad visur pilsētā bija izlīmēti plakāti ar uzrakstu "Rudens sauc atpakaļ Rīgā". Tā es te arī turpinu justies sasaukta.urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:187272026-09-11T19:02:002026-09-11T19:02:002026-09-11T16:20:43Z2026-09-11T16:20:43ZDiemžēl vakarnakt nekādi nevarēju aizmigt un šodien piespiedu kārtā nācās doties uz centru, kur ir vienmēr par daudz cilvēku. Parasti šādās dienās cenšos darīt tikai maksimāli mierīgas lietas. Nu, neko.<br /><br />Atceros, ka naktī dažbrīd mēģināju izštukot kāpēc nesanāk aizmigt, bet pie nekādas prātīgas atbildes nenonācu. Jāatzīst, ka arī pārāk intensīvi šim jautājumam necentos pievērsties, jo intuitīvi sajutu, ka kaut kas aizgājis greizi smadzenēs ar ķīmisko sastāvu. Padzeršu uztura bagātinātāju “stresscontrol” un visam vajadzētu salikties atpakaļ pareizajās vietās. <br /><br />Diemžēl, tur neko nevar padarīt. Tu, cilvēks, vari darīt visas pareizās lietas uz pasaules, sevi nemitīgi čubināt un izprast, bet tāpat kaut kas ik pa laikam uznāk. Agrāk tas man drausmīgi lika pārdzīvot un katru reizi šķita, ka viss jāsāk pa jaunam. Es gan parasti arī jutu tā tuvošanos. Ķermenis tad paliek tāds stīvāks. Kaut kas sāk sāpēt. Šoreiz uznāca tā negaidīti, bet man šķiet, ka tas tāpēc, ka lielāko daļu lietu šajā bezdarba laikā daru garšļaukus.<br /><br />Vienmēr atcerēšos, kā oma bērnībā visu laiku teica “tīrība mājās - tīrība prātā”, un arī kā viņa parasti dusmās vienmēr sāka mazgāt dzīvokļa grīdas. Es šo teicienu bieži esmu izmantojusi darba vidē dokumentu pārvaldības optimizēšanai un vēl nez kam, kur nepieciešams motivēt kolēģus. Tāpēc pašlaik sāku aktīvi nodarboties ar dzīvokļa sakārtošanu, noteikti tādā ziņā jūtos jau labāk. Principiāli atsakos ļauties šādiem sajūtu uzplūdumiem. Vairāk cenšos šo uztvert, kā neērtību, kā saaukstēšanos.<br /><br />Starpcitu, šodienas “konsultācija” bezdarbniekos bija tieši tik bezjēdzīga, cik to paredzēju. Vienīgā laba ziņa, ka nākamreiz var sazvanīties arī tiešsaistē. Ejot atpakaļ, pie zinātņu akadēmijas kaut kāds jokains vīrietis man iedeva gaisa buču un teica “nu, maziņā, kā tev iet?”. Ļoti sen nebiju bijusi šādā situācijā, nedaudz abstulbu un atbildēju “noteikti labāk, nekā tev”. Tā, protams, bija mana lielākā kļūda, jo viņš turpināja kaut ko mēģināt man teikt līdz pat krustojumam, kur par laimi viņu pārtrauca cits pēc paskata tikpat jokains vīrietis. <br /><br />Tagad man ir izprintēta darba meklētāja dienasgrāmata (lai gan klātienē vairs nebūs jāiet), kurā man norādīts, ka jāpiesakās trīs konsultanta atlasītām vakancēm. Neviena no šīm vakancēm neatbilst īsti manam tēmu lokam, divas no tām atrodas arī pilnīgi otrā Rīgas malā un visas no tām ir krietni zemākā atalgojumā, nekā saņēmu iepriekš. <br /><br />Cilvēkiem ļoti patīk runāt par valsts pārvaldes darbinieku skaita samazināšanu. Teiktu, ka vajadzētu sākt tieši ar "pakalpojumu" iestāžu pārskatīšanu. Doma pēc būtības laba, bet, ja valstij nepietiek naudas, lai nodrošinātu kvalitatīvu izpildījumu, tad kāda jēga. Šī 15min “konsultācija” maksāja darbinieka algu, telpu īri, aprīkojumu un veselas 5(!!) apdrukātas papīra lapas. Pēc tam jāaizpilda obligāta anketa caur QR kodu, kura tiek palaista caur gov.lv lapu, kas liecina, ka anketa visdrīzāk arī vēl maksā naudu. Tajā maksimālais vērtējums, ko varēju ielikt bija “ļoti labi”. Ja pareizi atceros no skolas laika, tad tas ir tikai 8 no 10. Man šis izmaksāja kopā ar braukšanu ap 40min laika, 1,50eur un diskomfortu. Vispār, man šķiet, ka varbūt tai darbiniecei arī bija nekomfortabli. Viņa gan uz beigām nedaudz atmaiga.<br /><br />Iešu tagad mizot ķirbi, burkānus un kartupeļus, lai gatavotu rudens zupu. Visvairāk šobrīd kārotos ieiet karstā vannā.Sveiciens maniem jaunajiem draugiem un citiem klabētājiem!!urn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:185422026-09-10T20:43:002026-09-10T20:43:002026-09-10T17:43:43Z2026-09-10T17:43:43ZGribēju tikai dot ziņu, ka priecājos, ka man bija iemesls atkal šeit iežurnalēties un paskatīties, kas labs un jauns apkārt notiekās. Pašlaik dzīvojos bezdarbnieka režīmā, kurā katru dienu jūtos kā svētdienas pēcpusdienā. Rīt jādodas uz pirmo nozīmēto karjeras konsultāciju. Pēdējo reizi šādās muļķībās biju spiesta ielaisties divus gadus atpakaļ. Lai gan jāatzīst, ka atceros, ka pēc šīs "konsultācijas" toreiz jutos tik dusmīgi, ka piekritu iet strādāt vienā projektā jau nākamajā dienā. Tiesa, šogad esmu daudz savāktāka, nekā tolaik, tāpēc nedomāju, ka ļaušos šai provokācijai vēl otro reizi. <br />Pēc tam plānoju ieiet tirgū pēc dārzeņiem, lai pagatavotu krēmzupu un atklātu sev personīgi rudens sezonu. Svētdien (īstajā, nevis sajūtu svētdienā) ieplānots mazs pārgājiens gar jūru Vakarbuļļos un gribu tur nedaudz apsaldēt deguntiņu vai vienu kājas pirkstu (tiešām ne vairāk, jo nav laika slimošanai). Kā arī vēl es tur vēlos apēst vai nu dzidro, vai poļu ābolu, kas sagriezts vidēja izmēra šķēlītēs. Apsolu vēlākais (visdrīzāk) pirmdien ziņot, kā man ar šo būs izdevies. Šī gada vasara sanāca tik ļoti piepildīta, ka mani pat nesaskumdināja šodienas lietus. Esmu gatava beidzot arī no mājas dabūt ārā visas pludmales smiltis. Nāc, nāc, rudentiņ, apskausimies šoreiz cieši. Nebaidies.<br /><br />Cerībā, ka jums arī iet labi,<br />xoxoPieraksti no Ventspils braucienaurn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:182282026-06-17T17:37:002026-06-17T17:37:002026-06-17T15:23:22Z2026-06-17T15:23:22ZPIRMĀ DIENA.<br />&emsp; 1. Brauciens ar riteņiem no Ventspils centra līdz Būšnieku ezeram pa velo celiņu (12km). Nav daudz ko piebilst par pašu ceļu, bet man gribas pateikt paldies par pusdienām un super garšīgo pašcepto kūku. Cilvēks vienmēr jūtas gaidīts, ja pēc gara ceļa viņu sagaida silts mājas ēdiens. Turklāt, vēlāk taps arī skaidrs, kāpēc bija tik svētīgi tik kārtīgi paēst pirms ceļa.<br />&emsp; 2. Brauciens ar riteņiem apkārt Būšnieku ezeram (7km). Ceļš ap ezeru ļauj nedaudz ielūkoties mazdārziņu rajonā “Pīpiķi” (hehe) un sniedz izvēli starp vairāk un mazāk publiskām peldvietām. Mēs arī nopeldējāmies. Ūdens bija tīrs un mīksts. Arī ādai mīkstums pielīp. Vienīgi diezgan patālu jāiet līdz dziļumam. Toties tā ir vieglāk atrast smukus akmeņus. Elīnai pēc peldes uz ievērojamu laika sprīdi pielipa arī viena spāre. Tas bija diez gan stilīgi un man arī nedaudz skauda. Mierināju sevi ar domu, ka vismaz pirms braukšanas šurp Rakstniekmājas saimniekam (kaķim) es interesēju. <br />&emsp; 3. No Būšnieka ezera līdz Staldzenes ūdenskritumam (3km). Mums šis īsais posms aizņēma vairākas stundas, jo tiklīdz nokļuvām pie jūras, tā nolēmām tur arī sagaidīt saulrietu. Ja mūsu peldkostīmi un dvieļi nebūtu slapji no ezera, tad noteikti ietu peldēties arī jūrā, jo ūdens bija ļoti labs. Grūti izdomāt, ko tādu gudru uzraksta par jūru, jo tāpēc jau turp tieši parasti brauc - lai nedomātu. Vai esot pie īstās jūras Kurzemē horizonts šķiet kaut kur tālāks, nekā esot pie līča? Jup. Vai ūdens ir zaļāks? Vai jūrmala platāka? Vai gaiss ir labāks? Skaidra lieta. Tieši nesen thredos redzēju, ka tagad esot vēl termins “dižjūra” un šai reizei tas ļoti piestāv, jo diža bija jūra un dižas bijām arī mēs. <br />&emsp; 4. Staldzenes stāvkrasts un ūdenskritums. Izrādās uzskatāms par dabas unikumu, jo veidojies uz ieža, kas ir šķietami neiespējams pamats ūdenskritumiem, bet to uzzināju tikai pēcāk. Tas ietek no Lošupes (hehe). Mums sanāca nokļūt pie ūdenskrituma ļoti maģiskā brīdī, kad mākoņi tieši iekrāsojās rozā. Tā kā tas ir stāvkrasta malā, tad meža nakts melnums nav redzams un pēkšņi rodas sajūta, ka atrodies uz citas planētas. Elīna man čukstēja ausī, ka tūlīt no kaut kurienes izlīdīs kāds dinozaurs, bet nekas tāds beigās nenotika. <br />&emsp; 5. Atpakaļceļš uz Ventspils Rakstnieku māju (14km). Šajā punktā nedaudz nošāvām greizi, tāpēc rekomendēju, ka pēc tam izvēlaties doties atpakaļ uz veloceliņu pie Būšniekiem (tā ietaupot 4-6km), bet, ja izvēlaties tomēr apskatīt stāvkrastu pilnā tā garumā, tad ņemiet vērā, ka nekur īsti tādas normālas izejas no jūras vairs nebūs. Mēs kaut kā pavisam nejauši nolēmām paņemt pauzi un piesēst uz viena nolauzta koka, kur ieraudzījām taku, kas ļauj uzkāpt augšā un tā kā tur bija bērnu ratiņu sliedes, tad šķita, ka maršruts būs drošs. Beigās izrādās, ka ceļš aizved uz muitas zonu, bet ejot gar dzeloņdrāšu noklāto betona žogu var iziet atpakaļ uz pilsētu un pat ļoti jēdzīgā vietā. Pēc šīs ekspedīcijas pelnīti nolēmām iestiprināties ar hotdogiem diennakts Circle K pie koncertzāles "Latvija", kurā pārdevēja pacienāja ar Raffaello, savukārt nākamajā dienā tirgū mani kāds vīrietis pacienāja ar konfekti. Tā kā variet būt droši, ka Ventspilī dzīvo jauki cilvēki. <br /><br />OTRĀ DIENA<br />&emsp; 1. Brokastis kafetērijā "Bitīte". Es tiešām nepārspīlēju ar izteikumu, ka tur bija visgardākā kafija un brūkleņu maizīte kādu vispār jebkad jebkur esmu provējusi. Tiešām iesaku turp aiziet. Protams, varbūt piepalīdzēja tas, ka brokastojām nedaudz novēloti, bet tas brīvdienām piestāv. Es pamodos nedaudz ātrāk un paspēju izlasīt vēl dzejas krājumu un kad pamodās Elīna, tad izrādījās, ka viņai tirgū vajag kaulus (?). Tomēr nebija arī tā, ka izsalkums būtu palicis nežēlīgs un tāpēc viss garšoja labi. Viss garšoja labi, jo bija jūtams, ka tur ir cilvēki, kuriem patīk tas, ko viņi dara.<br />&emsp; 2. Pastaiga uz Dienvidu molu un atpakaļ (8km). Pēc vakardienas mums nebija nekādas īpaši izplānotas dienas, ja neskaita vēlmi izlikties par tūristēm. Tā arī darījām. Pa ceļam iegājām mazā veikaliņā pēc saldējuma, izstaigājām mazās ieliņas (it īpaši skaista ir Līvu iela), kur beidzot izskatījās, ka kāds dzīvo pa īstam, es iemērcu arī kājas jūrā, bet pirms manas prombraukšanas paēdām kārtīgas pusdienas Pilskrogā. Tur arī bija traki garšīgi. Vai arī varbūt es pārākilgi jau ilgojos pēc Kurzemes.Atvadas no 12. stāvaurn:lj:klab.lv:atom1:nelabrit:181232023-08-13T00:53:002023-08-13T00:53:002023-08-12T21:53:34Z2023-08-12T21:53:34ZŠī visdrīzāk ir mana pēdējā nakts Skanstes dzīvoklī, jo rīt jau ieplānota pārvākšanās uz Avotu apkaimi. Šodien biju jauno dzīves vietu apskatīt un mani nepamet skumīga noskaņa par pārvākšanos. Atceros, ka pārvācoties no sava ciema atpakaļ uz Rīgu naktīs nevarēju pagulēt un kārtīgi pakojos un gatavojos, lai visu iedzīvi varētu pārvest uz Skansti. Tas bija pirms ļoti gara nepilna gada. Tagad ir kaut kā savādāk. Pat neplānoju grāmatas siet sainīšos, jo šo pārvākšanos īsti negaidu.<br /><br />Padzīvot 12.stāvā patiesībā bija visai svētīgi. Ne tikai labā skata dēļ, kurš man nežēlīgi pietrūks. Varbūt es to izprintēšu un jaunajā dzīvoklī pielikšu pie sienas. Patiesībā vairāk par skatu man patika iespēja ieraudzīt vēl vienu Rīgu. To, kura atrodas virs koku galotnēm. Šajā Rīgā kaimiņi dzīvo bez aizskariem un vienlaicīgi izejot uz balkona atzinīgi viens otram pamāj ar galvu. Šeit cilvēki neizliekas, ka viens otru neredz. Tas ir kā dzīvot komunā, kurā biedri savā starpā nesarunājas. Šajā Rīgā ir mazliet citi arī laikapstākļi, nekā tur lejā. Tu it kā esi ļoti tālu un neviena nepamanīts, jo reti, kurš cilvēks paskatās uz augšu, bet tajā pašā laikā tev ir tavi kaimiņi, kuri dzīvo vienā līmenī ar tevi. Šajā Rīgā salūti izskatās skaisti pat, ja tie tiek izšauti super tālu. No šejienes var redzēt Vecrīgas baznīcas torņus, Gaismas pili, Vanšu tiltu, AB dambja Latvijas karogu, māju jumtus, saulē zaigojošas ventilācijas šahtas, zemāku stāvu iedzīvotāju dzīvokļus un televizorus, Arēna Rīga stāvlaukuma koncertus, Vecmīlgrāvja ceļamkrānus un Sarkandaugavas mežu. Un neviens te pa naktīm neguļ, jo vieglāk ir aizmigt skatoties uz mākoņiem, nevis veroties Rīgas mirgojošajā lampiņu virtenē, kuru veido laternas, luksofori un automašīnu gaismas. Šeit laiks iet nedaudz savādāk un stipri vējainā laikā māja nedaudz šūpojas. Te to vēju var dzirdēt gluži kā esot pie jūras.<br /><br />Man šķiet, ka nebija labākas vietas, kur pārvākties pēc dzīvošanas izolētajā pierīgas ciemā, kā šis 12.stāva dzīvoklis. Lai gan tas pats iekrita manās rokās un tieši tāpat arī izkrita, esmu nereāli pateicīga par šiem dzīves mēnešiem, kurus te aizvadīju. Un vienmēr, kad braukšu šai mājai garām, iedomāšos par to, kā tieši šeit tika uzrakstīts līdz galam bakalaurs. Par to, kā šeit nosvinēju lielākā projekta, kuru esmu līdz šim vadījusi, pabeigšanu. Par to, kā patiesi pēc ilgiem laikiem atkal sāku sevi iepazīt un kaut kā atkal ieņēmu to kursu dzīvē, kurš šķiet uz kaut kurieni arī ved. Lai gan no šejienes man ir nelabprātīgi jāatvadās, tas šķiet arī pašsaprotami, jo jau pavisam drīz sāksies pavisam jauns dzīves posms, kas sevī ietvers nereāli daudz literatūras un rakstīšanas. Tādām nodarbēm tomēr mana jaunā dzīves vieta šķiet piemērotāka - pirmskara māja ar malkas apkuri. Esmu jūs brīdinājusi.