November 27th, 2019

• pagājušā gada ziemas sesija
• 11/27/19 03:37 pm
• "ja ļjubju etot garod, no zimaa zdjecs šļišķom dļjinaa" - tieši tā es arī kaut kā jūtos. Ziemas sesija ir pārāk ievilkusies. Es esmu sevi pazaudējusi datora ekrānā ar times new roman fontu, 12 punktu burtu izmēru un 1,5 lielu rindstarpu. Mans dušā iešanas un ēšanas režīms ir pazudis starp to garo atstarpi starp rindiņām, ko pieprasa universitāte. Jo kad ir sesija man patīk iztēloties, ka kaut kas tāds ir bijis, ka es taču pirms mirkļa dzīvoju ļoti apzināti, ļoti pieklājīgi un pareizi, mani netikumi bija viltīgi maskējušies starp parasto kasiera darbu un daudzajām stundām iekš interneta, bet tagad! tagad ziniet no rīta līdz vakaram (jeb precīzāk no vakara līdz rītam) ir jāpavada lasot, rakstot, analizējot!! Vai dies, kas par necilvēcību? kas par augstprātību?! HA!! Bet vai tad tas nav tas ko mēs sapņojam darīt? vai tas nav tas uz ko tiecamies? hmm, man šķiet kaut kur šajās vēlmēs mēdzu pazust un pazust tālu.
  
  Kad ar sevi konfliktēju pavisam noteikti atklāju savu iekšējo dekartu, kad raudu es esmu jeb kurš no visiem tiem grieķu vīriešiem kurus nelaimīgā kārtā uzrunājis sokrats uz vairāku "gadsimtu" ilgu sarunu, kad priecājos esmu prātā sajucis fuko, kuru visi tikai vēro un cenšas sodīt, kad veikalā pērku cīsiņus uz atlaidēm pavisam čīzīgā kārtā esmu savs un tavs iekšējais markss... tomēr šeit pavisam noteikti svarīgi arī saprast, ka šie ir tikai mani iekšējie es - tie nekad nenonāks konfliktā ar ārpasauli un nekad nemijiedarbosies ar apkārtējiem (ja nu vienīgi kādā saspringtā nirvānas stāvoklī). tie tikai grauzīs mani un laizīs manus atsalušos kāju pirkstus un zilo degungalu. HA!!
  
  Zils runcis iet pāri ceļam un saka man: stop! Es neesmu melnas krāsas kaķis, bet nelaimi nesu tik un tā. Vai neredzi, kas iekšā mana mēteļa kulītē? Khe, khe, HA! Viņš iepūš man sejā cigāra dūmus. Tie ir tik biezi, ka palieku akla. Nē, es meloju. Es tikai aizvēru acis. Varbūt…
  
  Zilai runcis mani aicina viņam sekot un tā es arī daru. Mēs ieejam kaut kādā pagrabā virs kura durvīm rakstīts “veikals”. Nekāda veikala tur nemaz nav. Viņš izvelk no kabatas, kas iestrādāta viņa ādā, atslēgu saišķi. Skatās un groza. Es knapi te redzu pat tad, kad viņš cigāru nekūpina. Kaķi redz tumsā, bet es taču neesmu kaķis. Man vēl jāpadomā kas es esmu. Kas es esmu. Kas es esmu. Beigās viņš pačamda otru kabatu un tajā ir tikai viena atslēga, bet tā nav īstā. Īstā atrodas tajā saišķī.
  
  Zilajam apnīk meklēt atslēgu un viņš palien zem durvju spraugas. Es saku: eu, kaķi, halllooo, es te tā kā vēl esmu! Vai tu mani iekšā nelaidīsi? Viņš saka: nē, tu te neesi. un vairs nekādas skaņas nav dzirdamas. Nu ja, kaķiem tak ir mīkstas mīkstas pēdiņas, ne velti tās sauc par spilventiņiem. Nu ne tiem, kuri ir brokastu pārslas, bet tiem uz kuriem tu liec savu galviņu, kad ej gulēt.
  
  Šitas bija kaut kāds jokainais kaķis. Turklāt vēl zilā krāsā. Pirmo reizi dzīvē redzēju kaķi zilā krāsā.
  Man nav laika tādām izdarībām. Kaut kāds stulbs kaķis. Man ir jāraksta un jāraksta un jāanalizē un jālasa un tad atkal jālasa. Tam visam pa vidu man ir jāsalāpa sava vilnas zeķe, savādāk man nāksies amputēt kreisās kājas īkšķi. Pagaidām es ieturu ritmu, kurā mainu zeķes vietām. Pusstundu kreisajai kājai un četrdesmit minūtes labajai kājai. Saprotiet, labā kāja man salst mazāk. Nu, tas tāpēc, ka tā ir laba kāja. Vienīgi šī zeķu mainīšana ļoti traucē koncentrēties.
  
  “Ik pēc stundas jāiet pīpēt,” tā saka vēsturnieki. “Jāpadomā,” viņi saka. It kā atlikušo laika daļu mēs nedomātu. Domāšana, domāšana, domāšana… O, zilais kaķis ir atgriezies, bet otro reizi uz viņa trikiem neuzķeršos. Es viņam vaicāju: ei, zilo kaķi, kur tu biji? Viņš uz mani paskatās un saka: es neesmu nekāds zilais. Še ņem sev vērdiņu. Iebāžu monētiņu mēteļa kabatā. Mēteli novelku un sadedzinu.
  
  Nu gan man ir auksti.
  
  Tā bija mana pēdējā satikšanās ar runci. Par cik nekas labs nerakstījās (un nelasījās arī) sapratu, ka jāmaina lokācija. Jā, es SAPRATU! kaut ko. Tā kā atrasties ārā, kur gaisa temperatūra ir tikai pārdesmit grādus virs absolūtās nulles ir ļoti bīstami, pat gribētos iestarpināt šeit: dzīvībai bīstami, nolēmu veikt domu eksperimentu, ka atrodos patiesībā kalifornijā. Vairs nebija tik auksti. HA! Jūs jau varbūt nemaz nezināt, bet viss ir tikai mūsu galvās!!
  
  Pirms precīzi trīs gadiem ziema bija mans mīļākais gadalaiks. Tad kaut kas notika. Varētu šo izmaiņu arī pierakstīt klāt pie studijām, bet tas būtu pārāk nepieklājīgi. Varbūt? Tagad man nepatīk tikai laika posms no septiņpadsmitā oktobra līdz devītajam novembrim un no divdesmit devītā novembra vakaram līdz pirmajam februārim. Jau trešo gadu pēc kārtas. Neliekas, ka tur būtu kāds iemesls vai cēlonis, bet man nav ne laika, ne spēka meklēt cēloņsakarības. Kas es galu galā esmu jums te – kaut kāds psihoanalītiķis? Ne tak. HA! Pērku hiacinti un iztēlojos, ka ir pavasaris.
  
  "mamma – anarhija, paps – glāze portvīna" - visi tie kuri alkst pēc struktūrām un likumiem - šis taču ir postmodernisma uzplaukums, mazie! varat iet bekot!!
  
  SPASIBO!
• 2 commentsLeave a comment