November 9th, 2018

• silti novembrī
• 11/9/18 12:57 pm
• Mēs bijām mazi un naivi. Varētu šķist, ka visi mazie ir naivi, bet tā vienmēr nav. Un ar maziem nav jāsaprot mūsu formas, augumi vai gadu skaitlis. Mēs bijām mazi pret pasauli, pret šo lielo, savā ziņā, pat neizskaidrojamo tēlu. Kā jau pret visiem mazajiem, arī mūsu lielajai pasaulei patika mūs ķircināt. Mēs to pieņēmām, jo tie, kuri bija mazāki par mums, tos ķircinājām mēs.
  Diemžēl, nevarējām atrast savu īpašīgumu, jo mēs nebijām, kā tā zudusī paaudze starp pasaules kariem par kuru rakstīja Remarks un mēs nebijām, kā tā nesaprastā paaudze par kuru dziedāja rokmūziķi, un mēs nebijām tie romantiķi par kuriem var lasīt klasikas darbos. Neviens par mums neinteresējās, neviens par mums nerakstīja ne dzeju, ne grāmatas, ne dziesmas. Mums patika identificēties ar vecām vērtībām un Ameriku, bet nekas no tā visa nebija īsts.
  Es esmu no tās paaudzes, kurā sievietes cīnās par savu vecvecmammu tiesībām, kurā puišiem ir dredi un viņi klausās repu tik ātrā angļu valodā, ka jau ir pārāk tālu no Latvijas, kurā neviens negrib bērnus, kurā visi atkal dzīvo pašizveidotos komunālajos dzīvokļos, kurā darbs bieži kļūst svarīgāks par studijām, kurā patiešām arī studē visi vai neviens, kurā tiek veidotas virtuālas identitātes. Jāpiekrīt, ka šī paaudze pavisam noteikti nav īsta.
• 0 commentsLeave a comment