April 20th, 2018

• silti aprīlī
• 4/20/18 11:08 pm
• man pirmo reizi dzīvē ir tāda situācija, kur manas smadzenes der perfekti, bet ne izskats. un es pat neesmu alternatīvs cilvēks. protams, mans mīļākais veikals ir vintage humpalas un āgenskalna kilomax, bet tas taču mani nepadara par alternatīvu. turklāt šajā darbā strādāju uz pusslodzi, un alga ir minimālā - kāpēc man tā būtu jātērē uz smalkiem apģērbiem, kuri nepieder manam sociālajam slānim un kuros es jūtos slikti. Ja man dienas maiņa beidzas 23 un es pēc tam gribēšu doties uz kādu bāru - tādā ofisa apģērbā būs kauns. jā, patiesi kauns! man kauns no visiem tiem uzspīlētajiem ofisu biškostīmiem, svārkkostīmiem un kleitām. es viņos nejūtos ne kā lelle, ne kā sieviete, ne kā sistēmas rīks. viņas no manis izsūc visu personību un ar saviem košajiem matiem, kuriem tagad arī ir izskūti sāni (ak, kādas šausmas) izskatās smieklīgi. reiz es vienu piemērīju veikalā. izrēķināju, ka par to cenu sanāktu četras tabakas paciņas un nospļāvos.
  
  un šis ir veids, kā pazaudēt darbu, kurā esi baigi gudrais, bet tam nav nekādas nozīmes, jo tu taču neizskaties tā, kā vajag.
  
  paldies par uzmanību!
• 2 commentsLeave a comment

• sapnis
• 4/20/18 11:32 pm
• es atkal redzēju dīvainu sapni, kas vienlaicīgi bija arī zīme un pēdējā laikā redzu daudz līdzību savā dzīvē.
  
  biju liepājā ar vēl divām draudzenēm. vienu zināju un atceros ļoti labi. (vispār viņa man sirdī ļoti tuvs cilvēks.) otru nu nekādi nevaru atcerēties. mēs bijām sarunājušas satikties ostā, lai izbrauktu ar kuģīti, kā cilvēki to mēdz darīt siltās vasaras dienās. viņas abas kavēja, bet, kad beidzot ieradās, biļešu pārdevēja man atgādināja, ka es par sevi taču esmu jau samaksājusi, lai gan skaidri zināju, ka tā nav taisnība. jeb kurā gadījumā, sniedzu naudu par savām draudzēm un atlikumā saņēmu eiro trīspadsmit, bet monētas bija tādas apsūbējušas. daudz par to nesanāca domāt, jo skaļruņos jau ziņoja, ka kuģis atiet pēc vienas minūtes un ja tu neiekāp, tad neko, jo šis esot pēdējais. un tad mēs skrējām pa milzīgiem pamestiem gaiteņiem, kas pilni ar padomju auru. un mums bija jāskrien ar visādiem līkumiem un augšā pa tik daudzām trepēm. turklāt mēs vēl sekojām kaut kādām čiksēm, kas jau zināja ceļu un tik ik pa brīdim sabļāvāmies, ka pašas ceļu neatrastu. es skrēju savām draudzenēm pa priekšu un ar katru atskatīšanos man šķita, ka viņas pazūd manam skatienam. tomēr mēs paspējam uz kuģīti, kurš beigās izrādījās milzīgs tallinkam un kravas kuģim līdzīgs monstrs.
  nākamajā dienā mēs - es, tā pati draudzene, kuru atceros un viņas puisis - gājām pāri tiltam. likās pēc apkārtnes, ka tas būtu vanšu tilts, bet nebiju rīgā un varbūt, bet tikai mazliet, tas bija no koka. viņas puisis mums jautāja par vakardienas braucienu un mēs rādījām uz to kuģi, kurš tieši meta līkumu, jo bija pārāk liels, lai pabrauktu zem tilta. tajā pusē bija saulriets. draudzene rādīja uz to kuģi un teica, ka brauciens bijis patīkams. man bija sajūta it kā es tur nemaz nebūtu bijusi. mana sejas āda nedaudz sāpēja no saules. otrpus tiltam, kur saules nebija arī bija kuģis. krietni mazāks un nedaudz pat aprūsējis. nu tāds galīgi neizteiksmīgs. viņas puisis mums saka: meitenes, žēl, ka jums nesanāca pabraukt ar to! turklāt mana draudzene piebalso: jā, paskaties, tas ir tik ļoti lielāks un izskatās smalkāks. es savukārt esmu apjukumā, jo tas kuģis izskatās krietni sliktāk. kad to saku, viņi man iebilst, bet es nestrīdos. tikai saku, ka esmu pateicīga, ka varam pavadīt šo laiku kopā.
  
  pirms pamošanās redzēju saulrietu, kurā aizpeld kuģis.
• 0 commentsLeave a comment