April 17th, 2018

• silti aprīlī
• 4/17/18 01:30 pm
• citreiz es nespēju saprast, kā strādā prieks un nogurums. vai patiesībā nav tā, ka tu nekad neesi priecīgs? jo kad tu esi, tad parasti tikai zem kaut kādiem stimulantiem. pēdējās divas naktis pavadu ķengaragā neguļot. un man nekad (nekad) nelikās, ka šis mikrorajons kļūs man sirdij tuvs. bet kaut kā tā ir sanācis - tur iegriezties aizvien biežāk. septītā tramvaja maršruts vairs neliekas tik ļoti garš, tāpat kā piecpadsmitā trolejbusa desmit minūšu attālā pietura līdz manām naktsmājām. āgenskalns vispār šķiet liekas pazudis kaut kur ļoti ļoti tālu. un tāds nedaudz piekrāpts no manas puses. jo tagad es eju gar ķengaraga piecstāvu kastēm un pievilcīgas man šķiet arī tās.
  
  bet tad atkal, kad ierodos savā daugavas pusē, sajūtu to milzīgo nogurumu, kas veidojas pēc stimulantu nozušanas organismā. un tad jau atkal mans āgenskalns iegūst atpakaļ to romantiku, kad pārvācos uz šejieni pirmo reizi. un katra pussabrukusī koka māja sadauzīto sirsniņu nedaudz salīmē. ķengarags uz mani izmanto tikai papīra skoču, kas atlīmējas tiklīdz uzpil pirmās piles. gluži kā šodien, kad ārā gauži līst.
• 0 commentsLeave a comment