March 21st, 2018

• auksti martā
• 3/21/18 10:09 pm
• Man kursabiedrene piedāvā sākt jakas likt garderobē. Jo ir taču neērti tās vienmēr nest līdz piektajam stāvam. Turklāt garie mēteļi aizņem vietu un to gali velkas pa grīdu. Tas mani ļoti satrauca. Es uzreiz atcerējos par vidusskolu. Kā tur vienmēr bija jakas obligāti jāatstāj garderobē, kuru pa dienu ārpus pusdienu starpbrīža slēdza ciet. Tas uzreiz izslēdza iespēju aizmukt. Nu, vismaz ziemā.
  
  Citādāk bija vakarskolā. Tur pirmajās dienas mēs visi, kā samācīti, atstājām savas jakas garderobē. To ciet neslēdza. Kā lielākā daļa garderobju, arī tā atradās pagrabā. Vakarskolas ēkā remonts pēdējo reizi bijis jau ļoti sen, un pagrabs ir visliktākajā stāvoklī, bet tas galīgi netraucēja garderobistei. Viņai mums bija jāizsniedz jakas pēc numuriņiem, bet tos viņa laipni ļāva samainīt pašiem. Tur vienmēr skanēja kristīgais radio un dažkārt uz promiešanu viņa mēdza dot Dieva svētību. Vakara maiņā strādāja vīrietis, kurš pēc pirmā skata likās tur iemaldījies nejauši no kādas stroikas. Numuriņus viņš izsniedza pats un klausījās Eiropas hītus.
  
  Ilgāk par trīs dienām neviens īsti garderobi neapmeklēja. Kad iepazinos ar savu klasi, mūsu pīppauzes kļuva kopīgas un tad katru starpbrīdi izņemt jaku šķita muļķīgi. Turklāt neviens tā nedarīja. Un, par cik lielie tukšie skolas gaiteņi vienmēr bija auksti, uzreiz nevilkt nost mēteli likās īpaši patīkami. Tikai vēlāk es sapratu, ka jaku staipīšana līdzi kļuva par tādu kā protestu. Par protestu pret visām tām skolām no kurām bijām izslēgti, pret noteikto kārtību, pret kaut kādām robežām un pulksteņlaikiem. Jakas vēstīja spēcīgi – ja gribu, varu jeb kurā brīdī piecelties un aiziet. Kad uz vakarskolu pārnāca kāds no bijušajiem klasesbiedriem, šī iespēja nēsāt jakas līdzi tika uzskaitīts, kā viens no pirmajiem šīs skolas plusiem. Tiesa, mums tur bija skolotājas, kas ļoti aktīvi aicināja tomēr apmeklēt garderobi. Vēstures kabinetā otrā semestra sākumā pat parādījās pakaramais. Taču mēs atteicāmies izmantot arī to. Viņa ar smaidu atbildēja, ka, protams, tas vairs nav mums, bet mazajiem. Es tomēr ļoti ceru, ka viņi šo skaļi nenosaukto protestu saglabās.
  
  Būtu ļoti muļķīgi iedomāties, ka tāds pats protests eksistē arī universitātē. Šeit arī garderobe ir pagrabā, šeit arī ir numuriņu sistēma. Tomēr šķiet, ka garderobi neizmantojam, jo vienkārši neesam par to iedomājušies. Turklāt pēc katras lekcijas ir garš pārtraukums, kurā vienmēr sanāk iziet ārā, citreiz kondicionieris pūš stiprāk nekā vajadzīgs un tad līdzi paņemtā jaka kļūst vairāk parocīga.
  
  Sākumā es nemaz nepamanīju, ka mēs neizmantojam garderobi. Man tas likās tik vispārpieņemti, tik skaidrs, ka tikai tagad, kad mana kursabiedrene aicina to apmeklēt, atceros. Protams, ka es viņai atsaku. Un tas manī rada patīkamu prieku, pat satraukumu.
• 0 commentsLeave a comment